Bībeles viedoklis

”Ekstrēmi sporta veidi”. Vai ir vērts riskēt?

”ŠAJOS LAIKOS AIZVIEN LIELĀKA DAĻA NO MUMS ATSTĀJ SKATĪTĀJA VIETU, LAI PAŠI PAMĒĢINĀTU LĒKT NO LIDMAŠĪNAS, LAISTIES PA VIRVI LEJUP NO KALNA, TRAUKTIES PĀRI ŪDENSKRITUMIEM UN NIRT KOPĀ AR HAIZIVĪM.” (LAIKRAKSTS WILLOW GLEN RESIDENT.)

ŠIS komentārs raksturo kādu tendenci, kas aizvien vairāk sāk iezīmēties sportā. Ievērojamais popularitātes kāpums, ko ir piedzīvojušas tādas nodarbes kā izpletņlēkšana ar akrobātisku figūru izpildi brīvā kritienā, kāpšana pa kalnu ledājiem, lidošana ar paraplānu un lēkšana ar izpletni no nekustīgiem objektiem *, liecina, ka riska valdzinājums pieaug. Tāpat arī sniega dēļi, kalnu velosipēdi, skrituļdēļi un skrituļslidas tiek likti lietā, lai paplašinātu savu spēju robežas un mestu izaicinājumu visstāvākajiem kalniem un augstākajām klintīm, un mēģinātu veikt vistālākos lēcienus. Kā teikts žurnālā Time, fakts, ka ”ekstrēmie sporta veidi” — tādi sporta veidi, kuru dalībnieki pakļauj sevi lielam riskam, — kļūst aizvien populārāki, izceļ to, cik dedzīgi miljoniem cilvēku vēlas nostāties uz ”tā simboliskā sliekšņa, kur briesmas, meistarība un bailes savienojas, lai tiklab brīvdienu censoņiem, kā profesionāliem sportistiem sniegtu sajūtu, ka viņi paplašina savas personiskās robežas”.

Taču šādu riskantu sporta veidu popularitātes pieaugums daudziem arī dārgi maksā. Aizvien vairāk cilvēku gūst traumas samērā drošu sporta veidu ekstrēmās formās. 1997. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs vairāk nekā par 33 procentiem bija pieaudzis pacientu skaits, kuriem slimnīcā sniegta neatliekamā palīdzība traumu dēļ, kas gūtas, braucot ar skrituļdēli, par 31 procentu — šādu pacientu skaits, kas savainojušies, braucot ar sniega dēli, un par 20 procentiem — to skaits, kam neatliekamā palīdzība sniegta savainojumu dēļ, kuri iegūti, kāpjot kalnos. Dažos citos sporta veidos rezultāti ir vēl bēdīgāki, kā liecina fakts, ka ekstrēmajos sporta veidos aug nāves gadījumu skaits. Šo sporta veidu popularizētāji labi apzinās draudošās briesmas. Kāda sieviete, kas nodarbojas ar ekstrēmu slēpošanu, saka: ”Kaut kur zemapziņā man vienmēr ir  doma par nāvi.” Kāds profesionāls snovbordists izsaka šādu secinājumu: ”Ja tu negūsti savainojumus, tas nozīmē, ka tu pietiekami nepūlies.”

Ņemot vērā visus šos faktus, kādai būtu jābūt kristiešu attieksmei pret piedalīšanos šādās nodarbībās? Kā Bībele var mums palīdzēt, ja ir jāizlemj, vai iesaistīties kādā ekstrēmā sporta veidā vai ne? Atbildes uz šiem jautājumiem var atrast, pārdomājot Dieva viedokli par dzīvības svētumu.

Dieva viedoklis par dzīvību

Bībelē sacīts, ka Jehova ir ”dzīvības avots”. (Psalms 36:10.) Viņš ne tikai ir radījis cilvēci, bet arī ir izrādījis lielas rūpes un sagādājis mums visu nepieciešamo, lai mēs varētu priecāties par dzīvi. (Psalms 139:14; Apustuļu darbi 14:16, 17; 17:24—28.) Tāpēc ir loģiski secināt, ka viņš vēlas, lai mēs rūpētos par to, ko viņš savā laipnībā ir mums devis. Likumi un principi, kas bija doti izraēliešiem, palīdz mums saprast šo faktu.

Mozus likumā bija prasīts veikt noteiktus pasākumus, lai aizsargātu citu cilvēku dzīvību. Ja tas nebija izdarīts un kāds tāpēc gāja bojā, cilvēku, kurš būtu varējis novērst traģēdiju, varēja uzskatīt par vainīgu asinsizliešanā. Piemēram, mājas saimnieka pienākums bija ierīkot margas ap savas jaunās mājas plakano jumtu, citādi, ja kāds nokristu no jumta un nosistos, uz viņa namu gultos vaina asinsizliešanā. (5. Mozus 22:8.) Ja vērsis negaidīti sabadīja kādu cilvēku līdz nāvei, vērša saimnieks netika saukts pie atbildības. Turpretī, ja jau iepriekš bija bijis zināms, ka vērsis ir bīstams, un saimnieks bija brīdināts, tomēr nebija savu vērsi pienācīgi pieskatījis un tas bija kādu nobadījis, saimnieku varēja uzskatīt par vainīgu asinsizliešanā un sodīt ar nāvi. (2. Mozus 21:28, 29.) Tā kā Jehovas acīs dzīvība ir kaut kas ļoti dārgs, viņa bauslībā atspoguļojās lielas rūpes par dzīvības saglabāšanu un aizsardzību.

Dieva uzticīgie kalpi saprata, ka šie principi attiecas arī uz situācijām, kad kāds uzņemas personisku risku. Kādā Bībeles vietā stāstīts, ka Dāvids reiz izteica vēlēšanos padzerties ”ūdeni no akas, kas ir.. Betlēmē”. Tajā laikā Betlēme atradās filistiešu rokās. Izdzirdējuši Dāvida vārdus, trīs no viņa karavīriem ielauzās filistiešu nometnē, pasmēla ūdeni no Betlēmes akas un atnesa to Dāvidam. Kā Dāvids rīkojās? Viņš nedzēra šo ūdeni, bet izlēja to zemē un sacīja: ”Lai Dievs mani pasargā, ka es to darītu! Vai lai es dzeŗu šo vīru asinis līdz ar viņu dzīvībām, jo, netaupīdami savu dzīvību, viņi to ir atnesuši!” (1. Laiku 11:17—19.) Dāvidam likās neiedomājami riskēt ar cilvēka dzīvību, lai iegūtu sev kādu labumu.

Līdzīga bija arī Jēzus reakcija, kad Velns — domājams, redzējumā — mudināja viņu mesties lejā no tempļa, lai pārbaudītu, vai eņģeļi viņu nepasargās no savainojumiem. Jēzus atbildēja: ”Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt.” (Mateja 4:5—7.) Kā redzams, gan Dāvids, gan Jēzus saprata, ka Dievs uzskata par nepareizu nevajadzīgu riskēšanu, kas var apdraudēt cilvēka dzīvību.

Domājot par šiem piemēriem, var rasties jautājums: ”Bet kā lai nosaka robežu, aiz kuras sākas bīstams vai ekstrēms sports? Pat parastus sporta un izklaides veidus, kas paši par sevi nav riskanti, ir iespējams novest līdz galējībai — kā tad lai saprot, kas ir un kas nav pieņemams?”

Vai ir vērts riskēt?

Lai tiktu skaidrībā, būtu godīgi jāizvērtē tas, ar ko mēs gatavojamies nodarboties. Piemēram, mēs varētu sev pavaicāt: ”Cik bieži šajā sporta veidā notiek nelaimes gadījumi? Vai man ir vajadzīgā fiziskā sagatavotība un piederumi, kas nepieciešami, lai nodrošinātos pret traumām? Kādas būs sekas, ja es nokritīšu vai nepareizi aprēķināšu lēcienu, vai kaut kas notiks ar aizsargpiederumiem? Vai tā būs tikai neliela kļūme, vai arī pastāv iespēja gūt nopietnus savainojumus vai pat iet bojā?”

Ja kristietis izklaidēšanās vārdā pakļauj sevi nevajadzīgam riskam, tas var nelabvēlīgi ietekmēt viņa attiecības ar Jehovu un piemērotību atbildīgu pienākumu veikšanai draudzē. (1. Timotejam 3:2, 8—10; 4:12; Titam 2:6—8.) Arī tad, kad kristieši atpūšas un izklaidējas, viņiem noteikti būtu jāņem vērā Radītāja viedoklis par dzīvības svētumu.

[Zemsvītras piezīme]