Vai Zemi ir ”veidojusi” nejaušība?

LAI uz zemeslodes nebūtu ekstrēmu temperatūru, tai jāriņķo pareizā attālumā no Saules. Arī citās saules sistēmās ir atklātas planētas, kas riņķo ap Saulei līdzīgām zvaigznēm un, kā tiek uzskatīts, atrodas ”dzīvībai piemērotā zonā” — proti, uz tām var pastāvēt ūdens šķidrā veidā. Tomēr pat uz šīm ”dzīvībai piemērotajām” planētām cilvēki, visticamāk, nevarētu dzīvot. Tas būtu iespējams vienīgi ar nosacījumu, ka planētas riņķotu ar pareizo ātrumu un būtu pareizā lielumā.

Ja Zeme būtu nedaudz mazāka un vieglāka, nekā tā ir, tad gravitācijas spēks būtu vājāks un liela daļa atmosfēras aizplūstu kosmosā. Uzskatāms piemērs ir Mēness un divas planētas — Merkurs un Marss. Šie debess ķermeņi ir mazāki un vieglāki par Zemi, un atmosfēras uz tiem nav vai tikpat kā nav. Bet ja nu Zeme būtu mazliet lielāka un smagāka, nekā tā ir?

Tādā gadījumā Zemes gravitācija būtu spēcīgāka un paietu ilgāks laiks, kamēr vieglās gāzes, piemēram, ūdeņradis un hēlijs, aizplūstu no atmosfēras. ”Vēl svarīgāk ir tas, ka tiktu izjaukts trauslais līdzsvars starp atmosfēras gāzēm,” teikts rokasgrāmatā Environment of Life.

Viena no šīm gāzēm ir skābeklis, kas veicina degšanu. Ja skābekļa daudzums palielinātos tikai par 1 procentu, biežāk izceltos meža ugunsgrēki. Savukārt tad, ja atmosfērā uzkrātos vairāk oglekļa dioksīda, gāzes, kas veicina siltumnīcas efektu, sekas būtu zemeslodes pārkaršana.

Zemes orbīta

Vēl viens ideāls raksturlielums ir Zemes orbītas forma. Ja šī orbīta būtu vairāk izstiepta, mēs būtu pakļauti nepanesami krasām temperatūras svārstībām. Taču Zemes orbīta ir gandrīz precīzs aplis. Protams, situācija mainītos, ja tuvumā būtu kāda ļoti liela planēta, kas pēc saviem izmēriem līdzinātos Jupiteram. Pēdējā laikā zinātnieki ir atklājuši pierādījumus, kas liecina, ka dažām zvaigznēm pavisam tuvu riņķo lielas, Jupiteram līdzīgas planētas, un daudzām no tām ir ekscentriskas orbītas. Šādās sistēmās tādām planētām kā Zeme draudētu lielas briesmas.

Astronoms Džefrijs Mārsijs salīdzināja šīs planētu sistēmas ar četrām iekšējām Saules sistēmas planētām — Merkuru, Venēru, Zemi un Marsu. Kādā intervijā viņš sacīja: ”Paskatieties, cik nevainojama ir šī sistēma. Tā ir  kā dārgakmens. Riņķveida orbītas, visas vienā plaknē, visas planētas kustas vienā virzienā. [..] Tas ir gandrīz pārdabiski.” Vai to visu tiešām varētu izskaidrot ar nejaušību?

Mūsu Saules sistēmas uzbūvei ir vēl kāda brīnišķīga īpatnība. Lielās planētas — Jupiters, Saturns, Urāns un Neptūns — riņķo ap Sauli drošā attālumā no mums. Līdz ar to šīs planētas nevis rada draudus, bet veic kādu svarīgu uzdevumu. Astronomi tās dažreiz dēvē par ”kosmiskajiem putekļsūcējiem”, jo to gravitācija uzsūc lielus meteorus, kas varētu apdraudēt dzīvību uz Zemes. Zeme patiešām ir ļoti labi ”veidota”. (Ījaba 38:4.) Gan tās izmēri, gan novietojums Saules sistēmā ir tieši tādi, kādiem tiem būtu jābūt. Bet arī tas vēl nav viss. Zemeslodei piemīt arī citas unikālas iezīmes, bez kurām cilvēki uz tās nevarētu dzīvot.

Skābeklis un fotosintēze

63 procentus no Zemes dzīvo organismu masas veido skābekļa atomi. Turklāt skābeklis, kas atrodas atmosfēras augšējos slāņos, aizsargā zemes augus un dzīvniekus no Saules ultravioletajiem stariem. Taču skābeklis viegli reaģē ar citiem elementiem — piemēram, tas reaģē ar dzelzi, radot rūsu. Kā tas ir iespējams, ka atmosfērā saglabājas nemainīgs daudzums — 21 procents — šī elementa, kas tik viegli iesaistās ķīmiskās reakcijās?

Šīs mīklas izskaidrojums ir fotosintēze — apbrīnojams process, kurā Zemes augi ar Saules gaismas palīdzību ražo organiskas vielas. Fotosintēzes blakusprodukts ir skābeklis — katru dienu atmosfērā nonāk vairāk nekā miljards tonnu skābekļa. ”Bez fotosintēzes ne tikai apstātos galveno pārtikas krājumu atjaunošanās, bet laika gaitā zemeslode paliktu arī bez skābekļa.” (The New Encyclopædia Britannica.)

Lai aprakstītu daudzpakāpju procesu, ko sauc par fotosintēzi, zinātniskās rokasgrāmatās ir atvēlētas vairākas lappuses. Daži šī procesa posmi joprojām nav līdz galam saprotami. Evolucionisti nevar izskaidrot, kā minētie posmi ir attīstījušies no kaut kā vienkāršāka. Katrs fotosintēzes posms ir ļoti sarežģīts un nevar tikt vienkāršots. ”Vispārpieņemta viedokļa par fotosintēzes procesa izcelsmi nav,”  atzīts izdevumā The New Encyclopædia Britannica. Kāds evolucionists, izvairīdamies no konkrētas atbildes uz šo jautājumu, paziņoja, ka fotosintēzi esot ”izdomājušas” ”dažas atjautīgas šūnas”.

Šis izteikums, kaut arī tas ir nezinātnisks, liek domāt par vēl kādu pārsteidzošu faktu: fotosintēze var droši noritēt tikai šūnā, ko ierobežo šūnapvalks, un, lai process neapstātos, šūnām ir jāvairojas. Vai šie nosacījumi būtu pavisam nejauši piepildījušies dažās ”atjautīgās šūnās”?

No dalīties spējīgas šūnas līdz cilvēkam

Cik liela ir iespējamība, ka atomi paši savienojās un izveidoja visvienkāršāko dalīties spējīgo šūnu? Nobela prēmijas laureāts zinātnieks Kristians de Divs savā grāmatā Ekskursija pa dzīvo šūnu (A Guided Tour of the Living Cell) atzīst: ”Ja baktērijas šūnas rašanās iespējamību pielīdzinām varbūtībai, ka atomi paši to nejauši saliek, tad nepietiks pat ar mūžību, lai šī šūna izveidotos.”

Tagad izdarīsim milzīgu lēcienu un pāriesim no vienas baktērijas šūnas uz miljardiem specializēto nervu šūnu, kas veido cilvēka galvas smadzenes. Zinātnieki raksturo smadzenes kā sarežģītāko struktūru zināmajā Visumā. Tās patiešām ir unikālas. Piemēram, cilvēka galvas smadzenēs ir plašas zonas, ko sauc par asociatīvajiem apvidiem. Tur tiek analizēta un interpretēta informācija, kas nāk no smadzeņu sensoriskajām (jušanas) zonām. Viens no asociatīvajiem apvidiem, kas atrodas aiz pieres, dara mūs spējīgus interesēties par Visuma brīnumainajām īpašībām. Vai tiešām šādu asociatīvo apvidu pastāvēšana būtu izskaidrojama ar nejaušiem procesiem? ”Neviena dzīvnieka smadzenēs nav atrodami ekvivalenti nozīmīgām šo smadzeņu apvidu daļām,” atzīst evolucionists Dr. Šervins Nūlands savā grāmatā Ķermeņa gudrība (The Wisdom of the Body).

Zinātnieki ir pierādījuši, ka cilvēka smadzenes apstrādā informāciju daudz ātrāk nekā visjaudīgākais dators. Neaizmirsīsim, ka mūsdienu datortehnikas līmenis ir sasniegts gadu desmitiem ilgā neatlaidīgā darbā. Bet kā ir izveidojušās cilvēka smadzenes, kas ir pārākas par datoru? Divi zinātnieki, Džons Barovs un Frenks Tiplers, savā grāmatā Antropais kosmoloģijas princips (The Anthropic Cosmological Principle) atzīst: ”Evolucionistu starpā tagad valda vienprātība jautājumā par to, ka tādu saprātīgu dzīvu būtņu evolūcija, kuras pēc savas informācijas apstrādes spējas līdzinātos Homo sapiens, ir tik neticama, ka tāda droši vien nav notikusi ne uz vienas citas planētas Visuma redzamajā daļā.” Mūsu eksistence, secina šie zinātnieki, ir ”ārkārtīgi laimīgs gadījums”.

Vai tas viss ir noticis nejauši?

Kādas ir jūsu domas? Vai Visums, kurā ir tik daudz kā brīnumaina, būtu varējis rasties nejauši? Vai gan katru lielisku skaņdarbu nav sacerējis kāds komponists, un vai instrumenti, ar kuriem šis skaņdarbs tiek atskaņots, nav rūpīgi noskaņoti, lai iegūtu tīru skanējumu? Ko tad lai saka par iespaidīgo Visumu? ”Mēs dzīvojam ārkārtīgi rūpīgi ”noskaņotā” Visumā,” norāda matemātiķis un astronoms Deivids Bloks. Pēc tam viņš izdara šādu secinājumu: ”Visumu varētu nosaukt par dzīvokli — un es domāju, ka šo dzīvokli ir projektējis Dievs.”

Ja jūs domājat tāpat, tad jūs noteikti piekritīsiet vārdiem, kas Bībelē teikti par Radītāju — Jehovu: ”Viņš ir tas, kas radījis pasauli ar savu spēku, kas nopamatojis zemi un nospraudis tai robežas ar savu gudrību, izspriedis un izplētis pār visu debesis pēc sava ieskata.” (Jeremijas 51:15.)

[Papildmateriāls/Attēli 8., 9. lpp.]

ĪPAŠA PLANĒTA

”Īpašie apstākļi uz Zemes, ko nodrošināja tās ideālie izmēri, elementu sastāvs un gandrīz precīzā apļveida orbīta vispiemērotākajā attālumā no ilgdzīvojošas zvaigznes, Saules, padarīja iespējamu ūdens uzkrāšanos uz zemeslodes virsmas. Ir grūti pat iedomāties dzīvības rašanos bez ūdens.” (Integrated Principles of Zoology, sestais izdevums.)

[Norāde par autortiesībām]

NASA photo

 [Papildmateriāls/Attēli 10. lpp.]

VAI DZĪVĪBA IR RADUSIES NEJAUŠI?

1988. gadā žurnālā Search, ko izdod Austrālijas un Jaunzēlandes Zinātnes veicināšanas biedrība, bija ievietota recenzija par kādu grāmatu, kurā mēģināts izskaidrot, kā dzīvība būtu varējusi rasties nejauši. Vienā pašā šīs grāmatas lappusē raksta autors L. Benets bija atradis ”16 augstākajā mērā spekulatīvus izteikumus, no kuriem katrs bija pamatots uz iepriekšējo”. Lūk, ko recenzents bija secinājis pēc grāmatas izlasīšanas: ”Daudz vieglāk ir pieņemt domu par mīlošu Radītāju, kas vienā mirklī radījis dzīvību un tagad teleoloģiski [ar noteiktu mērķi] to vada, ..nekā ticēt neskaitāmajām ”aklajām nejaušībām”, uz kurām balstīti autora spriedumi.”

[Attēli]

Fotosintēzes process papildina pārtikas krājumus un nodrošina skābekļa riņķojumu

Kā var izskaidrot faktu, ka Zemei ir ideāli raksturlielumi, kas nepieciešami dzīvības uzturēšanai?

Zinātnieki raksturo cilvēka galvas smadzenes kā sarežģītāko struktūru Visumā. Vai tās būtu varējušas rasties nejauši?

[Norādes par autortiesībām]

Photo: Zoo de la Casa de Campo, Madrid

Monte Costa, Sea Life Park Hawaii

[Attēli 8., 9. lpp.]

Planētas parādītas proporcionālā lielumā

Saule

Merkurs

Venēra

Zeme

Marss

Jupiters

Saturns

Urāns

Neptūns

Plūtons

[Norādes par autortiesībām]

Saule: National Optical Astronomy Observatories; Merkurs, Jupiters un Saturns: Courtesy of NASA/JPL/Caltech/USGS; Venēra un Urāns: Courtesy of NASA/JPL/Caltech; Zeme: NASA photo; Marss: NASA/JPL; Neptūns: JPL; Plūtons: A. Stern (SwRI), M. Buie (Lowell Obs.), NASA, ESA