Savdabīgs auglis ar interesantu pagātni

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA FIDŽI SALĀS

TAS notika 1789. gadā. 7 metrus garā laiva, kurā bija saspiedušies jūrnieki, okeāna bezgalīgajos plašumos šķita pavisam sīka. Braucēji bija bada novājināti un pārguruši. Jau dienām ilgi viņi smēla ūdeni no laivas, neatlaidīgi cīnoties ar milzīgajiem viļņiem un brāzmainajiem vējiem. Viņiem priekšā veselus 5000 kilometrus pletās nepazīstams okeāns, kas bija kā nosēts ar bīstamiem koraļļu rifiem. Pārtikas krājumi bija visai niecīgi — katrs drīkstēja apēst tikai 30 gramus sausiņu dienā un izdzert dažus malkus ūdens. Likās, ka nav tikpat kā nekādu cerību izglābties.

Nepilnu divu nedēļu laikā šie vīri bija pārcietuši dumpi uz kuģa, atstāti dreifējam glābšanas laivā un atvairījuši iezemiešu uzbrukumu, kurā viens no viņiem tika nogalināts. Viņi bija pieredzējuši spēcīgus pērkona negaisus un par mata tiesu aizbēguši no iezemiešiem, kas kanoe laivās  dzinās tiem pakaļ no salu grupas, kuras tolaik dēvēja par Kanibālu salām.

Kas bija atvedis šos vīrus uz šo tālo un bīstamo vietu Klusā okeāna dienvidos, tik tālu no viņu mājām Anglijā, kur virknējas glītās rindās sastādīti augļu koki un plešas rūpīgi kopti dārzi? Viņi bija devušies pēc slavenā maizeskoka. Noskaidrosim, kāpēc šim skaistajam kokam ar barojošajiem augļiem bija tik liela nozīme šajā braucienā, kā arī citos vēsturiskajos ceļojumos.

Iespējams, jūs nojaušat, ka minētie vīri laivā ir tie, kuriem izdevās izglābties bēdīgi slavenajā dumpī uz britu flotes kuģa Bounty. 215 tonnu kuģis Bounty kapteiņa Viljama Blaja vadībā bija pametis Anglijas krastus ar mērķi sasniegt Taiti. Tur Blajam bija jāuzņem ļoti neparastu ”pasažieru” kompānija — gandrīz 1000 maizeskoku stādu. Iestādīti britu kolonijās Karību salās, tie nestu barojošus augļus ar zeltainu mīkstumu un ar uzviju atmaksātu ceļojuma izdevumus.

Šis projekts tika īstenots, sekojot padomam, kuru sers Džozefs Benkss bija devis britu valdībai, kas tajā laikā steidzīgi meklēja jaunu veidu, kā nodrošināt ar pārtiku cukurniedru plantācijās strādājošos vergus. Benkss, kas  tajā laikā bija konsultants Kjū botāniskajā dārzā netālu no Londonas, būdams botāniķis, agrāk bija piedalījies kapteiņa Džeimsa Kuka braucienā, kura laikā tika atklātas līdz šim nepazīstamas vietas Klusajā okeānā. * Gan viņš, gan Kuks jau toreiz bija paredzējuši daudzsološās maizeskoka izmantošanas iespējas.

Lai gan Benkss personiski nedevās līdzi Blajam, viņš izdomāja augu kopšanas plānu garajam jūras braucienam, īpaši uzsverot to, ka augiem nepieciešams saldūdens. Kokiem tika veltīta liela uzmanība, un tos bagātīgi laistīja ar ūdeni, kas tika ekonomēts uz kuģa komandas rēķina. Daži autori uzskata, ka tas bija viens no iemesliem, kas pamudināja jau tā neapmierinātos jūrniekus uzsākt dumpi. 1789. gada 28. aprīlī agri no rīta netālu no Tongas krastiem dumpinieki, draudēdami ar zobeniem, lika Blajam un 18 viņam uzticīgiem vīriem kāpt glābšanas laivā un pameta viņus viļņu varā. Uzvaras priekā dumpinieki ķērās klāt maizeskokiem un, visticamāk, pārmeta tos pāri bortam.

Tomēr Blajs nebija tik viegli apturams. Viņš uzsāka ”visslavenāko ceļojumu ar laivu, kāds minēts jūras braucienu hronikās”. Blajs devās ziemeļrietumu virzienā, izbrauca starp salām, kas mūsdienās pazīstamas kā Fidži, sasniedza Jaunholandes (Austrālijas) austrumu krastu un turpināja savu ceļojumu, līdz beidzot nokļuva drošībā Timoras salā. Septiņu mokošu nedēļu laikā viņš ar nelielo laivu bija veicis 5800 kilometru garu ceļu.

Pēc atgriešanās Anglijā Blaja rīcībā tika nodoti divi kuģi, ar kuriem viņš no jauna devās uz Taiti pēc maizeskokiem. 1792. gadā viņam beidzot izdevās nogādāt 700 podos iestādītos  ”pasažierus” Vestindijā — Sentvinsentā un Jamaikā. Līdz pat šai dienai maizeskoki aug šajās vietās, un to zaļo lapu vainagus rotā augļi ar zeltainu mīkstumu.

Lai gan Blaja ceļojums nenoliedzami ir slavens stāsts par izdzīvošanu un atklājumiem, tas ir samērā nesens notikums maizeskoka vēsturē. Ja vien maizeskoks spētu runāt, tas varētu pavēstīt par notikumiem, kas risinājās pirms vairākiem tūkstošiem gadu, kad tas devās līdzi senajiem jūras braucējiem jaunas zemes meklējumos.

Maizeskoka agrīnie ceļojumi

Arheologi uzskata, ka Klusā okeāna rietumu daļā tautu migrācija notikusi vairākos posmos un pēdējais no tiem sācies aptuveni 1500. gadā p.m.ē. * Tā dēvētās lapitas kultūras pārstāvji lielās divkāršajās kanoe migrēja no dienvidaustrumu Āzijas uz centrālo Klusā okeāna daļu, šķērsojot teritorijas, kas mūsdienās pieder tādām valstīm kā Indonēzija, Jaungvineja, Jaunkaledonija, Vanuatu un Fidži. Šie ceļojumi bija apbrīnojami sasniegumi navigācijas jomā, jo dažkārt, lai nokļūtu no salas uz salu, bija jāveic simtiem kilometru garš ceļš atklātā okeānā.

Seno ceļotāju divkāršajās kanoe, kas bija paredzētas braucieniem pa okeānu, tika vests ne vien liels skaits cilvēku, bet arī mājdzīvnieki, pārtikas krājumi, dažādas sēklas, spraudeņi un stādi. Šie jūras braucēji kuģoja pa Kluso okeānu, un tie, kas devās ziemeļu virzienā, atklāja un sāka apdzīvot Melanēziju, Polinēziju un Mikronēziju, bet tie, kas brauca uz dienvidiem, atklāja Jaunzēlandi. Izceļotāju vilnis sasniedza pat Lieldienu un Havaju salas. * Lai kur viņi devās, viens no viņu svarīgākajiem ”pasažieriem” bija izturīgais maizeskoks.

Daudzveidīgs un barojošs ēdiens

Mūsdienās Fidži salās, tāpat kā daudzās citās vietās, maizeskoka augļi ir nozīmīgs pārtikas produkts, jo tie ir barojoši un lēti. Dažas maizeskoka šķirnes ir izturīgas un ražīgas. Pat ja laika apstākļi nav ideāli, šo šķirņu koki nes augļus trīs reizes gadā, turklāt tie var būt auglīgi pat 50 gadus. Auglim ir maizei līdzīga struktūra, un dažādu šķirņu augļiem piemīt atšķirīgas garšas nianses. Parasti garšas ziņā tie atgādina kaut ko vidēju starp maizi un kartupeli. Maizeskoka augļus ir iespējams vārīt, tvaicēt, cept krāsnī vai uz pannas, un no tiem bieži gatavo desertus. Augļus var izkaltēt un saberzt miltos, un augļu mīkstumu, īpašā veidā saraudzētu, var uzglabāt vairākus gadus.

Maizeskoka lapās var ietīt, piemēram, zivi vai vistu, lai gatavošanas laikā tā nezaudētu sulīgumu un garšu. Uzturā ir lietojamas arī izlobītas sēklas, kas pēc garšas atgādina riekstus. Dažkārt bērniem par prieku tiek savākta košļājamai gumijai līdzīgā piensula. Šo augli patiešām var izmantot dažādos veidos. Nav grūti saprast, kāpēc daudziem Klusā okeāna salu iedzīvotājiem tik ļoti patīk maizeskoks.

Fidži salu iemītniece Ledua stāsta, ka viņai maizeskoks saistās gan ar patīkamām, gan nepatīkamām atmiņām. Viņas ģimenei piederēja pieci lieli maizeskoki. Ledua atceras, ka bērnībā viņas pienākums bija tīrīt pagalmu un grābt lapas un viņa šo darbu necieta. Tomēr no maizeskokiem bija arī kāds labums. Pēc mācībām skolā Ledua kopā ar brāļiem un māsām bieži salasīja maizeskoka augļus un gāja no mājas uz māju, cenšoties pārdot pēc iespējas vairāk augļu. Nopelnīto naudu vecāki izmantoja, lai ģimene varētu apmeklēt kristiešu kongresus, — viņi iegādājās pārtiku, samaksāja par autobusa biļeti vai nopirka jaunas kurpes.

Iespējams, jūs dzīvojat kādā no daudzajām vietām, kur tagad savu mājvietu ir atradis šis koks ar skanīgo nosaukumu Artocarpus altilis, kurš savā laikā mērojis tālu ceļu. Agrāk šis augs jums varbūt nelikās īpašs un jūs to neuzskatījāt par vērtīgu vai skaistu. Tomēr daudziem Klusā okeāna salu iedzīvotājiem maizeskoks atgādina par lieliem navigācijas sasniegumiem, pirmatklājēju ceļojumiem un kapteini Blaju.

[Zemsvītras piezīmes]

[Papildmateriāls/Attēls 25. lpp.]

Koks, kas nes daudzas veltes

Maizeskoks ir skaists, mūžzaļš augs. Tā dzimtene ir Malaizijas meži. Būdams viens no zīdkoku dzimtas pārstāvjiem, tas ir vīģu, zīdkoku un džekfrūtu radinieks. Pieaudzis koks var sasniegt 12 metru augstumu, un tas dzen atvases, kuras var izmantot pavairošanai. Maizeskokam ir viegli atšķiramas vīrišķās un sievišķās ziedkopas. Ziedu apputeksnēšana un sēklu izsēšana dabā ir atkarīga no maziem augļēdājiem sikspārņiem, un sievišķās ziedkopas pamazām pārvēršas par lielu apaļu vai ovālu augli, izmēra ziņā līdzīgu nelielai melonei, kurš no ārpuses ir zaļš, bet iekšpusē — krēmkrāsas vai pat zeltaini dzeltens.

Maizeskokam ir ļoti lielas, gludas, tumši zaļas lapas, kas sniedz patīkamu pavēni no karstās tropu saules. Tā mīksto, vieglo koksni izmanto mēbeļu un kanoe izgatavošanā, bet tā lūksnes šķiedra dažkārt tiek lietota, lai pagatavotu audumu, ko Klusā okeāna salās dēvē par tapu. No piensulas iegūst ūdensnecaurlaidīgu vielu, un dažviet piensulu lieto ģipša vietā, lai saaudzētu lauztus kaulus, vai kā līmi, ar kuras palīdzību tiek ķerti putni.

[Attēls 24. lpp.]

Roberta Doda gleznā attēlots dumpis uz kuģa ”Bounty”

[Norāde par autortiesībām]

National Library of Australia, Canberra, Australia/Bridgeman Art Library

[Attēli 26. lpp.]

Maizeskoka augļus var pagatavot daudz dažādos veidos