Iet uz pamatdaļu

Iet uz saturu

Atlantijas lasis — ”karalis” briesmās

Atlantijas lasis — ”karalis” briesmās

Atlantijas lasis — ”karalis” briesmās

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA ĪRIJĀ

LAŠI ir slaveni ar savu spēju lēkt augšup pa ūdenskritumiem, kad tie dodas uz augšu pret straumi uz savām nārsta vietām. Stāsta, ka reiz kāds vīrs, ķerdams upē zivis, esot pamanījis daudz lašu, kas neveiksmīgi pūlējušies pārvarēt ūdenskritumu. Daži no tiem pat nokrituši krastā ūdenskrituma pakājē. Vīrs upmalā uz akmeņiem iekūris ugunskuru un novietojis uz uguns pannu. Kad laši, kam nav izdevies uzlēkt pa ūdenskritumu, krituši lejā, daži neveiksminieki nejauši iekrituši tieši pannā. Vīrs vēlāk esot lielījies, ka viņa zemē lašu esot tik daudz, ka tos nemaz nav jāpūlas noķert, jo tie paši lec pannā.

Tiesa, šis stāsts izklausās pārspīlēts, tomēr laši patiešām lec augšā pa ūdenskritumiem un krācēm. Taču, kā sacīts Īrijas Lašu izpētes dienesta ziņojumā, savvaļas lašu skaits, kuri dodas uz augštecēm nārstot, pēdējos gados ir katastrofāli sarucis. Kādu gadu pētnieki, veikdami uzskaiti, konstatēja, ka no nepilniem 44 tūkstošiem jaunu lašu, kas bija iezīmēti un palaisti vaļā, dzimtajā upē atgriezās tikai 3 procenti (aptuveni 1300).

Kāpēc ”zivju karalis”, kā mēdz dēvēt Atlantijas lasi, nonācis tādā draudīgā situācijā? Vai agrākā lašu pārbagātība kādreiz atjaunosies? Ieskats šīs brīnišķīgās zivs neparastajā dzīves ciklā palīdz gūt priekšstatu par problēmas cēloņiem un iespējamajiem risinājumiem.

Dzīves sākums

Laša dzīve parasti sākas laikā no novembra līdz februārim kādas upes oļainajā gruntī. Lašu tēviņš atgaiņā uzmācīgus konkurentus, kamēr mātīte izrok gruntī vairākas nelielas, līdz 30 centimetru dziļas bedrītes. Katrā bedrītē laši iznērš un apaugļo vairākus tūkstošus ikru. Lašu mātīte piesedz ikrus, apraušot tos ar granti un oļiem.

Kaut kad martā vai aprīlī no ikriem izšķiļas kādus trīs centimetrus gari, jocīgi radījumi. Tie ir lašu kāpuri, kam uz vēdera atrodas neizskatīgs dzeltenuma maiss. Sākumā lašu jaunā paaudze paliek turpat gruntī un pārtiek no šī pārnēsājamā barības krājuma. Pēc četrām piecām nedēļām, kad dzeltenuma maiss ir uzsūcies, lasēni izlien no akmeņu apakšas un sāk brīvi peldēt straumē. Mazuļi ir sasnieguši aptuveni piecu centimetru garumu, un nu jau tie izskatās pēc īstām zivtiņām. Tiem prātā ir tikai divas lietas: pirmkārt, ir jāatrod jauns barības avots — dažādi kāpuri un kukainīši un sīki planktona radījumi — un, otrkārt, jāsameklē droša vieta, kur dzīvot. Šajā attīstības stadijā vairāk nekā 90 procenti lašu mazuļu vai nu iet bojā barības vai piemērotas dzīvesvietas trūkuma dēļ, vai arī kļūst par tādu plēsēju kā foreļu, zivjudzenīšu, gārņu un ūdru upuriem.

”Apmēram pēc gada lasis ir izaudzis trīs četras collas [8 līdz 10 centimetrus] garš,” stāsta Maikls, pieredzējis lašu un citu zivju pētnieks. ”Tagad lašu mazulim uz abiem sāniem ir parādījušies raksturīgie tumšie plankumi. Kad mazuļa garums sasniedz aptuveni sešas collas [15 centimetrus], tumšie plankumi sāk pazust un jaunais lasis sāk krāsoties spoži sudrabainā tonī. Šajā stadijā lasis piedzīvo apbrīnojamas izmaiņas, kas to atšķir no lielākās daļas citu zivju.”

Maikls turpina stāstu par laša gaitām: ”Maijā vai jūnijā sudrabainais lasis, ko sauc par smoltu, sekodams iekšējam signālam, pievienojas daudziem tūkstošiem citu jauno lašu, kas dodas lejup pa straumi uz jūru.” Bet saldūdens radības taču nevar dzīvot jūrā, vai tad tā nav? Uz šo jautājumu Maikls atbild: ”Parasti tā tiešām ir, bet lasim žaunās un arī citur notiek sarežģītas izmaiņas, kas ļauj tam izdalīt no organisma ar jūras ūdeni uzņemtos sāļus. Kad šīs pārvērtības ir galā, smolts, kas joprojām nav neko lielāks par cilvēka plaukstu, dodas iespaidīgā ceļojumā.”

Dzīve jūrā

Kāpēc tāda maza zivtiņa atstāj dzimtās upes pazīstamos ūdeņus? Kurp tā dodas? Jaunajam lasim jānokļūst barošanās vietā, lai izaugtu un pilnīgi nobriestu. Ja tam izdosies izvairīties no tādiem dabiskajiem ienaidniekiem kā jūraskraukļi, roņi, delfīni un zobenvaļi, lasis sasniegs ceļa mērķi un barosies ar prāvākajiem zooplanktona dzīvniekiem un tūbītēm, siļķēm, reņģēm, moivām un citām zivīm. Gada laikā laša svars pieaug 15 reizes — no pārsimt gramiem līdz gandrīz trīs kilogramiem. Ja lasis pavada jūrā piecus gadus, tā svars var sasniegt 20 kilogramus. Ir zināmi atsevišķi eksemplāri, kas ir svēruši pat vairāk par 45 kilogramiem.

Līdz pat pagājušā gadsimta 50. gadiem lašu barošanās vietas cilvēkiem nebija precīzi zināmas, bet tad komerczvejas kuģi sāka vilkt bagātus lašu lomus pie Grenlandes krastiem. Cita liela barošanās vieta vēlāk tika atklāta pie Farēru salām ziemeļos no Skotijas. Turpmākajos gados cilvēki atklāja vēl citas šādas vietas. Ir saņemtas ziņas, ka laši ir manīti barojamies pat zem Arktikas ledus. Kopš cilvēki ir atklājuši rajonus, kur barojas Atlantijas laši, šīm lielajām zivīm ir iestājušies grūti laiki. Grenlandē un Farēru salās tika uzcelti milzīgi zivjrūpniecības uzņēmumi. Zvejnieki vilka tūkstošiem tonnu lielus lomus, un pēkšņi sāka krasi samazināties to lašu skaits, kuri atgriezās dzimtajās upēs nārstot. Apzinoties problēmas nopietnību, varas iestādes noteica dažādus zvejas ierobežojumus un kvotas, kas palīdz aizsargāt lašus, kamēr tie dzīvo jūrā.

Atgriešanās no jūras

Visbeidzot briedumu sasniegušais lasis atgriežas dzimtajā upē, atrod pāri, un dzīves cikls sākas no gala. ”Tas ir apbrīnojami, kā šī neparastā zivs nekļūdīgi atrod ceļu, nopeldot tūkstošiem jūdžu pa tādiem okeāna apgabaliem, ko tā nekad vēl nav redzējusi,” saka Maikls. ”Zinātnieki joprojām nav līdz galam izpētījuši, kā lasis to paveic. Daži uzskata, ka laši orientējas pēc ģeomagnētiskā lauka, okeāna straumēm vai varbūt pat zvaigznēm. Pastāv viedoklis, ka grīvas tuvumā lasis pazīst dzimto upi pēc ”smaržas”, proti, pēc ūdens ķīmiskā sastāva.”

Maikls turpina: ”Laši atkal pielāgojas dzīvei saldūdenī un iepeld upē. Instinkts, kas tos mudina atgriezties mājās, — tā dēvētais homings — ir tik spēcīgs, ka pat tad, ja ceļu aizšķērso ūdenskritumi un krāces, laši, kas tagad ir lieli un stipri, stūrgalvīgi cīnās uz priekšu, pārvarēdami visus šķēršļus.”

Lielākas grūtības rodas, kad laši nonāk pie gandrīz nepārvaramiem dambjiem, hidroelektrostaciju aizsprostiem un citām mākslīgām barjerām. Kas notiek tad? ”Cilvēki, kam rūp lašu aizsardzība, ierīko zivīm alternatīvu ceļu,” saka lašu pētniece Deirdre. ”Tiek izveidots lēzenāks slīpums, lai zivis varētu tikt garām lielajam šķērslim. To sauc par zivju ceļu vai zivju kāpnēm. Šī būve lašiem dod iespēju tikt pa upi uz augšu, lai nokļūtu nārsta vietās.”

”Tomēr zivju ceļi ne vienmēr dod cerētos rezultātus,” Deirdre turpina. ”Esmu redzējusi lašus, kas ignorē apvedceļu. Viņi atzīst vienīgi sākotnējo maršrutu un neatlaidīgi pūlas tikt pāri jaunajam aizsprostam, ko uzbūvējuši cilvēki. Daudzi aiziet bojā spēku izsīkuma dēļ vai nositas, mezdamies pret šķērsli.”

Lašu audzētavas

Laša gaļa ir vērtīgs uztura produkts. Tā kā Atlantijas lašu savvaļas populācijas sarūk, cilvēki ir ierīkojuši komerciālas lašu audzētavas. Sākumā lašu mazuļus tur krastā saldūdens tvertnēs, līdz tie sasniedz smoltu stadiju. Tad tos pārvieto uz lieliem krātiņiem, kas novietoti jūrā, un tur nobaro, kamēr laši pieaug un tos var pārdot restorāniem un pārtikas veikaliem.

Arī šādiem mākslīgi izaudzētiem lašiem draud dažādas briesmas. Audzētavās lašus baro ar mākslīgi ražotu barību, turklāt zivis ir iesprostotas krātiņā, tāpēc tās ir sevišķi uzņēmīgas pret slimībām un neaizsargātas pret parazītiem, piemēram, parazītiskajiem airkājvēzīšiem. Daži no šķīdumiem, ko lieto lašu slimību un parazītu apkarošanai, ir spēcīgas indes. Kāds nirējs, vārdā Ernests, stāsta: ”Es šad un tad mēdzu peldēt zem šīm audzētavām, un ļoti skaidri bija redzams, ka daudzviet jūras dibenā zem tām ir izzudusi visa dzīvība.”

”Karalis” briesmās

Lielu daļu savvaļas lašu nozvejo jūras piekrastē, pirms tie paspējuši sasniegt dzimto upi. Tā kā savvaļā augušu lašu gaļa maksā lielu naudu, netrūkst zvejnieku, kas tos zvejo nelegāli. Tiem nedaudzajiem lašiem, kam izdodas atgriezties upēs, vēl jātiek garām legālajiem makšķerniekiem. Lai saglabātu lašu populācijas, ir noteikti dažādi ierobežojumi, piemēram, lašu zveja ir atļauta tikai noteiktos upju posmos un noteiktā periodā un, lai iegūtu tiesības ķert lašus, ir jāiegādājas dārgas licences. Tomēr, pēc speciālistu vērtējuma, piektā daļa lašu, kas dodas augšup pa upi, ceļā tiek noķerti.

Savvaļā, tāpat kā audzētavās, lašus apdraud slimības, un tās ir nodarījušas lašu populācijām ievērojamu postu. Piemēram, viena no lašu slimībām izraisa čūlas, ādas nekrozi un galu galā zivs bojāeju. Upju industriālais piesārņojums un pesticīdi, kas iekļūst ūdenskrātuvēs, ir vēl viens potenciāli nāvējošs drauds lašiem un citiem ūdeņu iemītniekiem.

Tā kā nelabvēlīgu apstākļu ir tik daudz, nepārspīlējot var teikt, ka ”zivju karalis” lasis ir nonācis lielās briesmās. Lai arī ir cilvēki, kas pūlas lašiem palīdzēt, problēmas joprojām nav atrisinātas. Vienīgi tad, kad Visvarenais Dievs, zemes Radītājs, vairs neļaus cilvēkiem postīt zemi, dabas līdzsvars beidzot tiks atjaunots. (Jesajas 11:9; 65:25.)

[Shēma/Karte 14., 15. lpp.]

(Pilnībā noformētu tekstu skatīt publikācijā)

No tādām tālām zemēm kā Amerikas Savienotās Valstis, Krievija un Spānija laši ierodas baroties pie Farēru salām un Grenlandes, lai pēc tam atgrieztos dzimtajās upēs nārstot

[Karte]

Amerikas Savienotās Valstis

Grenlande

Islande

Farēru salas

Krievija

Francija

Spānija

[Shēma/Attēli 15. lpp.]

LAŠA DZĪVES CIKLS

Ikri

Ikri ar acu punktiņiem

Kāpurs

Mazuļi

Smolts

Pieaudzis lasis

Nārsts

[Attēli]

Kāpuri

Mazulis

[Norādes par autortiesībām]

Dzīves cikls: Atlantic Salmon Federation/J.O. Pennanen; kāpuri: U.S. Fish & Wildlife Service, Washington, D.C.; mazulis: © Manu Esteve 2003

[Attēli 16., 17. lpp.]

Savā ceļā pret straumi lasis var vai nu lēkt augšā pa ūdenskritumu, vai arī izvēlēties vieglāko ceļu un doties augšā pa zivju kāpnēm (attēlā pa labi)

[Attēli 16., 17. lpp.]

Lašu populācijas apdraud pārmērīga nozveja un slimības, kas izplatās no komerciālajām lašu audzētavām

[Norādes par autortiesībām]

Photo: Vidar Vassvik

UWPHOTO © Erling Svensen

[Norāde par attēla autortiesībām 14. lpp.]

© Joanna McCarthy/SuperStock