Jūs atklājat, ka jūsu bērns tīšām sevi ievaino. Jūs esat neizpratnē: ”Kāpēc viņš tā dara? Vai viņš mēģina izdarīt pašnāvību?”

Visdrīzāk viņam nav tāda nodoma. Bet, ja jūsu bērns apzināti dara sev pāri *, viņam ir vajadzīga palīdzība. Kā jūs varat viņam to sniegt? Vispirms jums jāsaprot, kas varētu būt pusaudža rīcības pamatā.

Vai sevis savainošana ir tikai stila lieta? Jāatzīst, daži jaunieši sāk sevi ievainot tāpēc, ka citi tā dara. Bet visbiežāk tas nav īstais iemesls. Pusaudži, kas tīšām dara sev pāri fiziski, parasti slēpj savu rīcību un ļoti kaunas par to. ”Es negribēju, ka citi uzzina, ko es daru,” atcerējās Sīlija *, kurai ir 20 gadu. ”Es rūpīgi slēpu savas rētas.”

Vai tas ir veids, kā piesaistīt sev uzmanību? Dažkārt tā var būt. Bet šajā rakstā ir runāts par pusaudžiem, kas mēģina slēpt savu paradumu un nevēlas ar savām brūcēm un zilumiem izrādīties citu priekšā. Tomēr, kā stāstīja kāda meitene, kas agrāk mēdza sev nodarīt sāpes, viņa patiesībā vēlējās, lai kāds pamanītu viņas ievainojumus, jo tad citi uzzinātu par viņas problēmu un viņa ātrāk varētu saņemt palīdzību.

Kāpēc pusaudži sevi ievaino? Iemesli ir sarežģīti, bet visa pamatā parasti ir tas, ka jaunieti nomoka sāpīgi pārdzīvojumi, ko viņš nespēj izteikt vārdos. Psihoterapeits Stīvens Levenkrons savā grāmatā, kas veltīta šai problēmai, rakstīja, ka cilvēki, kas sevi savaino, ”cenšas ar fiziskajām sāpēm pārmākt emocionālās” (Cutting).

Ko iesākt, ja jūs tajā vainojat sevi? Nevajag lauzīt galvu par to, vai jūs neesat pieļāvuši kādas kļūdas bērna audzināšanā, — labāk domājiet, kā jūs varat palīdzēt savam bērnam tikt galā ar šo problēmu.

Aiciniet pusaudzi atklāti runāt par to, kas viņu uztrauc. Tālāk ir minēti daži ieteikumi, kā veidot sarunu.

Mieriniet. Ja jūsu bērns jums pastāsta, ka viņš tīšām sevi savaino, nekrītiet panikā. Centieties runāt laipni un mierinoši. (Bībeles princips — 1. Tesalonikiešiem 5:14.)

Uzdodiet tādus jautājumus, kuros nav nosodījuma. Piemēram, jūs varētu teikt: ”Es zinu, ka tu ne vienmēr esi apmierināts ar sevi. Kas tevi uztrauc visvairāk?” — vai: ”Kā tev palīdzēt, kad tu jūties noraizējies vai nomākts?” Vai arī pajautājiet: ”Ko es varētu darīt, lai tev būtu viegli man uzticēties?” Uzklausiet savu bērnu, nepārtraucot viņu. (Bībeles princips — Jēkaba 1:19.)

Palīdziet pusaudzim iegūt līdzsvarotu viedokli par sevi. Jaunieši, kas mēdz sevi ievainot, bieži vien redz sevī tikai trūkumus, tāpēc palīdziet bērnam pievērst uzmanību savām labajām īpašībām. Jūs varētu ieteikt viņam uzrakstīt uz papīra vismaz trīs īpašības, kas viņam sevī patīk. ”Tas, ka es uzrakstīju, kādas ir manas stiprās puses, man palīdzēja saprast, ka man piemīt arī labas īpašības,” stāstīja Briana. *

Mudiniet bērnu vērsties lūgšanās pie Dieva Jehovas. Bībelē ir lasāmi šādi vārdi: ”Uzticiet viņam visas savas raizes, jo viņam rūp, kas ar jums notiek.” (1. Pētera 5:7.) ”Es centos par savām izjūtām stāstīt Dievam Jehovam,” teica 17 gadu vecā Lorina, ”un īpaši es to darīju tad, kad man radās vēlēšanās sagādāt sev fiziskas sāpes. Tas man deva spēku sekmīgi cīnīties ar šo paradumu.” (Bībeles princips — 1. Tesalonikiešiem 5:17.)