APSOLĪTAJĀ zemē senajiem ebrejiem zemkopības gads sākās ar aršanu un sēšanu — tas tika darīts laika posmā, kas atbilst septembrim—oktobrim.

Lai noteiktu mēneša garumu, senatnē cilvēki vadījās pēc Mēness cikla (Mēness jeb lunārā kalendāra mēnesī ir 29 vai 30 dienas). Savukārt gada garumu noteica pēc Saules. Lunārais gads ir īsāks par Saules jeb solāro gadu, tāpēc šīs abas laika skaitīšanas sistēmas bija jāsaskaņo. To mēdza darīt, pievienojot papildu dienas vai papildu mēnesi. Tādā veidā kalendārs tika saskaņots ar sējas laiku un ražas novākšanas laiku.

Taču pēc ebreju reliģiskā kalendāra gads sākās pavasarī — ābība jeb nīsāna mēnesī. Tā ar Mozus starpniecību savai tautai bija noteicis Dievs. (2. Moz. 12:2; 13:4.) Šajā mēnesī Jehovam tika ziedots kūlītis no pirmās miežu pļaujas. (2. Moz. 23:15, 16.)

Vēsturnieks Emīls Šīrers savā grāmatā par ebreju tautas vēsturi, kurā aptverts laika periods no 175. gada p.m.ē. līdz 135. gadam m.ē., rakstīja: ”To, vai [kalendārā] ir nepieciešamas kādas korekcijas, izlēma ļoti vienkārši.” Viņš paskaidroja: ”Pasha bija jāsvin nīsānā, kad iestājās pilnmēness (14. nīsānā), un tai vienmēr bija jāiekrīt pēc pavasara ekvinokcijas. [..] Tāpēc, ja gada beigās, veicot aprēķinus, izrādījās, ka Pasha iekristu pirms pavasara ekvinokcijas, kalendārā pirms nīsāna tika pievienots vēl viens [trīspadsmitais] mēnesis.” (Geschichte des jüdischen Volkes im Zeitalter Jesu Christi.)

Jehovas liecinieki vadās pēc tādas pašas metodes, nosakot Jēzus Kristus nāves atceres vakara datumu. Tam vienmēr jāatbilst 14. nīsānam pēc seno ebreju kalendāra. Draudzēm Atceres vakara datums tiek paziņots jau ilgu laiku iepriekš. *

Bet kā ebreji varēja zināt, kad vienam mēnesim jābeidzas un jāsākas nākamajam? Tagad ir pavisam vienkārši noskaidrot, kad beidzas viens mēnesis un sākas cits, — atliek tikai ielūkoties kalendārā. Taču senatnē tas nebija tik viegli.

Noasa laikā bija pieņemts, ka mēnesī ir 30 dienas. (1. Moz. 7:11, 24; 8:3, 4.) Bet seno ebreju kalendārā visos mēnešos vairs nebija vienāds dienu skaits, proti, 30 dienas. Pēc ebreju kalendāra mēnesis sākās, kad pie debesīm parādījās jauns Mēness, un tas bija 29 vai 30 dienas pēc iepriekšējā mēneša sākuma.

Reiz Dāvids un Jonatāns kādā sarunā pieminēja jauna mēneša sākumu. Gan viens, gan otrs teica: ”Rīt ir jauna mēness svētki.” (1. Sam. 20:5, 18.) Tātad jau 11. gadsimtā pirms mūsu ēras nākamo mēnešu sākums acīmredzot tika aprēķināts kādu laiku iepriekš. Kā tauta varēja zināt, ka ir sācies jauns mēnesis? To palīdz saprast tas, kas teikts Mišnā (ebreju mutvārdu likumu un paražu apkopojumā). No tās izriet, ka pēctrimdas periodā šajā ziņā teikšana bija sinedrijam jeb jūdu augstākajai tiesai. Septiņus mēnešus gadā sinedrijs sanāca kopā attiecīgā mēneša 30. dienā. Sinedrija locekļiem bija pienākums noteikt, kad tieši sāksies nākamais mēnesis. Kā viņi to darīja?

Sargiem Jeruzālemē no saviem posteņiem bija jāvēro naksnīgās debesis, lai pamanītu, kad tajās parādīsies jaunā Mēness šaurā maliņa. To ieraugot, viņiem nekavējoties bija jāinformē sinedrijs. Kad sinedrija locekļi uzskatīja, ka viņiem ir pārliecinoša un uzticama informācija par to, ka ir parādījies jauns Mēness, sinedrijs pasludināja jauna mēneša sākumu. Reizēm migla vai apmākušās  debesis sargiem neļāva saskatīt, vai ir parādījies jaunā Mēness sirpis. Tad sinedrijs pasludināja, ka pašreizējam mēnesim ir 30 dienas un nākamais mēnesis sāksies rīt.

Mišnā ir minēts, ka sinedrija lēmums tika darīts zināms ar signāluguns palīdzību. Tā tika aizdedzināta uz Olīvkalna jeb Eļļas kalna pie Jeruzālemes. Ar signāluguņu palīdzību šī vēsts nonāca arī līdz pārējām vietām Izraēlā. Vēlākos laikos ziņa par jauna mēneša sākumu tika nodota ar vēstnešu starpniecību. Tā ebreji gan Jeruzālemē, gan cituviet uzzināja, ka ir sācies jauns mēnesis. Tāpēc ikgadējos svētkus visi varēja svinēt vienā laikā.

Zemāk redzamā tabula parāda, kādi laika apstākļi bija raksturīgi katram mēnesim, un tajā minēts, kad un kādi darbi bija veicami un kad bija jāatzīmē ikgadējie svētki.