”KAD mani draugi, kas bija pārcēlušies uz vietām, kur ļoti ir vajadzīgi pionieri, stāstīja par to, ko ir pieredzējuši sludināšanā, manī radās vēlēšanās pamēģināt kaut ko līdzīgu,” stāsta kāda gados jauna pioniere, vārdā Silviāna. Tomēr viņa piebilda: ”Man šķita, ka pārcelties uz vietu, kur ir liela vajadzība pēc sludinātājiem, nav man pa spēkam.”

Varbūt arī jums ir pazīstamas šādas izjūtas. Iespējams, jūs vēlaties kalpot tur, kur ir liela vajadzība pēc valstības sludinātājiem, taču šaubāties par to, vai kādreiz sasniegsiet šādu mērķi. Jūs varat smelties drosmi apziņā, ka ar Jehovas atbalstu tūkstošiem brāļu un māsu ir spējuši pārvarēt šķēršļus, kas viņus kavēja paplašināt kalpošanu. Lai uzzinātu, kā Jehova dažiem no viņiem pavēra iespēju to paveikt, paviesosimies Madagaskarā, kas ir ceturtā lielākā sala pasaulē.

Pēdējo desmit gadu laikā vairāk nekā 70 dedzīgi sludinātāji no 11 valstīm * ir ieradušies kalpot šajā Āfrikas valstī, kur daudziem ir dziļa cieņa pret Bībeli. Arī ievērojams skaits vietējo sludinātāju ir bijuši gatavi pārcelties, lai valstības vēsts tiktu izplatīta visā šīs milzīgās salas teritorijā. Iepazīsimies ar dažiem no viņiem.

Luijs un Perīna, kuriem ir pāri 30 gadiem, Madagaskarā ieradās no Francijas. Jau vairākus gadus viņi bija domājuši par pārcelšanos uz zemi, kur ir liela vajadzība pēc valstības sludinātājiem, taču Perīnu māca zināmas bažas. Viņa paskaidro: ”Es baidījos no nezināmā. Es uztraucos par to, ka būs jāatstāj tuvinieki, draudze, dzīvoklis, pazīstamā vide un ierastais dzīves ritms. Taču patiesībā lielākais šķērslis bija manas pašas raizes.” 2012. gadā Perīna smēlās drosmi, un viņi ar Luiju pārcēlās uz Madagaskaru. Ko viņa domā par šo lēmumu? ”Atskatoties atpakaļ, es varu teikt, ka pieredzētais ir ļoti stiprinājis manu ticību, jo mums bija iespēja izjust, kā Jehova  mūs atbalsta.” Luijs piebilst: ”Tikai iedomājieties, uz mūsu pirmo Atceres vakaru Madagaskarā atnāca desmit cilvēki, kam mēs mācījām Bībeli!”

Kas šim laulātajam pārim palīdzēja turpināt savu kalpošanu Madagaskarā arī tad, kad radās problēmas? Viņi vērsās pie Jehovas un lūdza viņam spēku nepadoties. (Filip. 4:13.) Luijs atceras: ”Mēs pieredzējām, kā Jehova atbild uz mūsu lūgšanām un dāvā mums mieru. Mēs spējām koncentrēties uz to, kādu prieku sniedza mūsu kalpošana. Turklāt mūsu draugi no Francijas sūtīja mums vēstules, kurās mudināja mūs nenolaist rokas.” (Filip. 4:6, 7; 2. Kor. 4:7.)

Jehova bagātīgi atalgoja Luija un Perīnas izturību. ”2014. gada oktobrī mēs Francijā apmeklējām Bībeles skolu laulātiem pāriem *,” stāsta Luijs. ”Mācības šajā skolā bija neaizmirstama Jehovas dāvana.” Cik gan priecīgi viņi bija, kad pēc skolas absolvēšanas viņi tika norīkoti uz Madagaskaru!

Kad Didjē un Nadīna 2010. gadā pārcēlās no Francijas uz Madagaskaru, viņiem bija nedaudz pāri 50 gadiem. Didjē atceras: ”Jaunībā mēs kalpojām par pionieriem. Vēlāk mēs uzaudzinājām trīs bērnus. Kad viņi jau bija lieli, mēs sākām apsvērt domu par kalpošanu citā zemē.” Nadīna stāsta: ”Mani kavēja doma, ka būsim šķirti no bērniem. Taču viņi mums teica: ”Ja jūs pārcelsieties uz valsti, kur ir liela vajadzība pēc sludinātājiem, mēs leposimies ar jums!” Šie vārdi mūs ļoti iedrošināja, un mēs nolēmām pārcelties. Lai gan tagad mēs dzīvojam tālu prom no saviem bērniem, mēs esam priecīgi, ka varam regulāri ar viņiem sazināties.”

Iemācīties malagasu valodu Didjē un Nadīnai nebija viegli. ”Mums vairs nav divdesmit,” ar smaidu uz lūpām atzīst Nadīna. Kā viņi rīkojās? Sākumā viņi pievienojās franču valodas draudzei. Pēc kāda laika, kad viņi bija gatavi mācīties vietējo valodu, viņi pārgāja uz malagasu valodas draudzi. Nadīna stāsta: ”Daudzi cilvēki, ko mēs satiekam sludināšanā, labprāt mācās Bībeli. Viņi bieži izsaka pateicību par to, ka viņus apmeklējam. Sākumā man šķita, ka es sapņoju. Man ļoti patīk šeit kalpot par pionieri. No rītiem pamostoties, es pie sevis domāju: ”Cik brīnišķīga diena — es atkal došos sludināt!””

Didjē ar smaidu atceras laiku, kad sāka mācīties malagasu valodu. ”Draudzes sapulcē es vadīju kādu programmas daļu, bet nesapratu nevienu no komentāriem, ko sniedza brāļi un māsas. Vienīgais, ko spēju pateikt, bija ”paldies”. Kad es biju pateicies par kādas māsas atbildi, tie, kas sēdēja aiz viņas, sāka žestikulēt, lai liktu man saprast, ka atbilde bija nepareiza. Es ātri izsaucu kādu brāli, kas atbildēja pareizi — vismaz es tā ceru.”

2005. gada kongresā Tjerī un viņa sieva Nadja noskatījās uzvedumu ”Tiecieties pēc mērķiem, kas  dara godu Dievam”. Šis uz Bībeli balstītais uzvedums par Timoteju aizkustināja viņu sirdi un vairoja vēlēšanos kalpot teritorijā, kur ir liela vajadzība pēc valstības sludinātājiem. Tjerī stāsta: ”Kad uzvedums bija beidzies un mēs visi aplaudējām, es čukstus pajautāju sievai: ”Kurp dosimies mēs?” Mana sieva atbildēja, ka domā tieši par to pašu.” Drīz vien viņi sāka spert pirmos soļus, lai sasniegtu savu mērķi. Nadja atceras: ”Mēs pakāpeniski atbrīvojāmies no daudzām mantām, līdz visu, kas mums piederēja, varēja ievietot četrās somās.”

2006. gadā viņi ieradās Madagaskarā, un jau no paša sākuma sludināšana šajā zemē viņiem likās aizraujoša. ”Sarunas ar cilvēkiem mums sagādā lielu prieku,” saka Nadja.

Sešus gadus vēlāk šis pāris saņēma kādu satraucošu ziņu. Nadjas māte Marija Madlēna, kas dzīvoja Francijā, bija pakritusi un krītot salauzusi roku un sasitusi galvu. Pēc sarunas ar ārstu Tjerī un Nadja aicināja māti pārcelties pie viņiem uz Madagaskaru. Lai gan viņai tolaik bija 80 gadu, viņa labprāt pieņēma uzaicinājumu. Ko Marija Madlēna domā par dzīvošanu svešā zemē? Viņa stāsta: ”Reizēm nav viegli pielāgoties jaunajiem apstākļiem, tomēr, lai gan manas spējas ir ierobežotas, draudzē es jūtos ļoti noderīga. Lielu prieku man sniedz apziņa, ka, dzīvojot šeit, es varu ļaut saviem bērniem turpināt pilnas slodzes kalpošanu šajā auglīgajā teritorijā.”

Rins, kam ir nedaudz pāri divdesmit, uzauga Aloča-Manguru — auglīgā Madagaskaras austrumu apgabalā. Skolā viņam bija labas sekmes, un viņš vēlējās iegūt augstāko izglītību. Taču, mācoties Bībeli, viņš mainīja savus plānus. Viņš atceras: ”Es centos pabeigt vidusskolu ātrāk un apsolīju Jehovam, ka tad, ja nokārtošu gala eksāmenus, es kļūšu par pionieri.” Pēc skolas beigšanas Rins turēja doto vārdu. Viņš atrada pusslodzes darbu, sāka dzīvot kopā ar kādu brāli, kas arī bija pionieris, un uzsāka pilnas slodzes kalpošanu. Viņš atzīst: ”Tas ir bijis labākais lēmums manā dzīvē.”

Taču Rina radinieki nesaprata, kāpēc viņš netiecas pēc karjeras. Viņš stāsta: ”Mans tēvs un vecāmāte mani mudināja iegūt augstāko izglītību. Bet es neparko negribēju pārtraukt pilnas slodzes kalpošanu.” Nepagāja ilgs laiks, un Rins vēlējās kalpot tur, kur ir lielāka vajadzība pēc sludinātājiem. Kā viņam radās šī vēlēšanās? Viņš paskaidro: ”Mūsu dzīvesvietā ielauzās zagļi un nozaga daudzas no manām mantām. Šis notikums man lika aizdomāties par Jēzus mudinājumu ”krāt mantu debesīs”. Es apņēmos pielikt lielākas pūles, tiecoties pēc garīgām bagātībām.” (Mat. 6:19, 20.) Viņš pārcēlās uz ļoti sausu reģionu, kas atrodas valsts dienvidos, apmēram 1300 kilometrus no viņa iepriekšējās dzīvesvietas. Šeit dzīvo antandruju cilts. Kāpēc viņš pārcēlās tieši uz šejieni?

Mēnesi pirms minētās zādzības Rins sāka mācīt Bībeli diviem antandruju vīriešiem. Viņš bija iemācījies dažas frāzes viņu valodā, un viņu nodarbināja domas par daudzajiem antandrujiem, kas vēl nav dzirdējuši valstības vēsti. ”Es lūdzu, lai Jehova man palīdz pārcelties uz vietu, kur cilvēki runā antandruju valodā,” saka Rins.

Uzreiz pēc pārcelšanās Rins saskārās ar nopietnu šķērsli. Viņš nevarēja atrast darbu. Kāds vīrietis viņam teica: ”Kāpēc tu atbrauci uz šejieni? Lai atrastu darbu, cilvēki no šejienes brauc uz vietu, no kuras tu atbrauci!” Pēc divām nedēļām Rins, palicis gandrīz bez graša kabatā, devās prom no šī apgabala, lai apmeklētu reģionālo kongresu. Viņš raizējās, ko darīt tālāk. Pēdējā kongresa dienā kāds brālis ielika viņam kaut ko kabatā. Tā bija tieši tik liela naudas summa, lai viņš varētu atgriezties Madagaskaras dienvidos un uzsākt nelielu biznesu, pārdodot jogurtu. Rins stāsta: ”Es izjutu, kā Jehova mani atbalsta īstajā laikā. Es varēju turpināt palīdzēt tiem, kam nav bijusi iespēja uzzināt par Jehovu!” Arī draudzē bija daudz darāmā. Rins piebilst: ”Man katru otro nedēļu bija uzticēts teikt publisko runu. Jehova ar savas organizācijas starpniecību sniedza man lielisku apmācību.” Rins joprojām sludina valstības vēsti daudzajiem antandrujiem, kuri vēlas uzzināt par Jehovu.

Jehova ir apsolījis, ka svētīs ikvienu, kas viņam kalpo no visas sirds. (Jes. 65:16.) Kad pūlamies pārvarēt šķēršļus, kas traucē paplašināt kalpošanu, mēs pieredzam Jehovas svētības. Silviāna, kas bija minēta raksta sākumā, baidījās, ka pārcelties uz vietu, kur ir ļoti vajadzīgi valstības sludinātāji, viņai nav pa spēkam. Kāpēc viņai tā šķita? Viņa paskaidro: ”Mana kreisā kāja ir deviņus centimetrus īsāka par labo, tāpēc staigājot es piekliboju un ātri nogurstu.”

Tomēr 2014. gadā Silviāna kopā ar kādu jaunu pionieri Silviju Annu, ar ko viņa kalpoja vienā draudzē, pārcēlās uz nelielu ciematu, kas atrodas 85 kilometru attālumā no vietas, kur viņas dzīvoja. Par spīti šķēršļiem, Silviānas sapnis bija piepildījies, turklāt viņa saņēma kādu brīnišķīgu svētību. Viņa stāsta: ”Kad biju kalpojusi jaunajā vietā tikai gadu, kāda jauna māmiņa, vārdā Doratīna, kurai es mācīju Bībeli, rajona kongresā kristījās.”

No rakstā minēto brāļu un māsu stāstītā var redzēt, ka tad, ja mēs pūlamies pārvarēt šķēršļus, kas mums traucē paplašināt kalpošanu, mēs ļoti personiskā veidā pieredzam, cik patiesi ir Jehovas vārdi: ”Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu!” (Jes. 41:10.) Tā mūsu attiecības ar Jehovu kļūst vēl ciešākas. Turklāt, parādot labprātību, vai tas būtu vietā, kur mēs dzīvojam, vai arī svešā zemē, mēs sagatavojamies teokrātiskajai darbībai, kas mūs gaida jaunajā pasaulē. Iepriekš minētais Didjē saka: ”Kalpojot tur, kur ir liela vajadzība pēc sludinātājiem, mēs ļaujam Jehovam mūs apmācīt tam, kas mūs gaida nākotnē.” Mēs ceram, ka vēl daudziem brāļiem un māsām būs iespēja iegūt šādu apmācību!