Kādu dienu viens no šiem ciemiņiem uzprasīja puikam: ”Vai tad tu nezini, ka zelta monēta ir divtik vērta nekā sudraba monēta?” Puika pasmaidīja un noteica: ”Zinu gan.” ”Bet kāpēc tad tu paņēmi sudraba monētu?” vaicāja vīrs un piebilda: ”Ja tu būtu paņēmis zelta monētu, tu būtu dabūjis divreiz vairāk!” Puika atteica: ”Bet, ja es paņemtu zelta monētu, neviens vairs negribētu ar mani spēlēt šo spēli. Nevienam pat prātā nenāk, cik daudz sudraba monētu es jau esmu sakrājis!” Mazais puika šajā pasakā varēja lepoties ar kaut ko tādu, kas ir vajadzīgs arī visiem pieaugušajiem, — ar gudrību.

Gudrība ir īpašība, kas Bībelē ir ļoti cildināta. Par cilvēku, kura rīcībā izpaužas gudrība, Bībelē ir rakstīts: ”Tu droši staigāsi savu ceļu tā, ka tava kāja nekur neaizmetīsies un nepiedauzīsies.” (Sal. Pam. 3:21, 23.) Tāpēc var teikt, ka izpratne par to, kas ir gudrība un kā to likt lietā, ir saistīta ar mūsu garīgo drošību. Gudrība mūs pasargās no paklupšanas garīgā ziņā un palīdzēs mums pieņemt pareizus lēmumus.

Gudrība nav tas pats, kas zināšanas vai sapratne. Zināšanas var iegūt, uzkrājot informāciju un apkopojot faktus. Sapratne savukārt ļauj saskatīt faktu savstarpējo saistību. Gudrība ir tā, kas ļauj sasaistīt zināšanas ar sapratni un to visu izmantot, lai panāktu vēlamo iznākumu.

Lūk, kāds piemērs. Cilvēks, kas mācās Bībeli, var samērā ātri izlasīt grāmatu Ko patiesībā māca Bībele? un saprast, kas tajā ir teikts. Bībeles nodarbībās viņš, iespējams, pareizi atbild uz jautājumiem. Viņš varbūt pat ir sācis apmeklēt draudzes sapulces un piedalīties tajās ar labi sagatavotām atbildēm. Tas viss var liecināt par garīgu izaugsmi. Tomēr tas vēl nenozīmē, ka šis cilvēks ir ieguvis gudrību. Viņš varbūt vienkārši ir apķērīgs. Taču, kad viņš sāk dzīvot saskaņā ar Bībeles patiesību un viņa spriedumos atspoguļojas zināšanas un sapratne, var teikt, ka viņš pamazām iegūst gudrību. Ja viņa rūpīgi pārdomātajiem lēmumiem ir labs iznākums, ir skaidrs, ka viņš ir izpaudis gudrību.

Mateja evaņģēlija 7. nodaļas 24. līdz 27. pantā var lasīt Jēzus stāstīto līdzību par diviem cilvēkiem, kas sev būvēja māju. Viens no viņiem ir nosaukts par ”apdomīgu”. Ņemdams vērā, kādas problēmas varētu rasties, šis vīrs uzbūvēja māju uz klints. Viņš bija tālredzīgs cilvēks, kas uz visu raudzījās reālistiski. Viņš nesāka spriest, ka lētāk un ātrāk būtu būvēt māju uz smiltīm. Gudrība viņam palīdzēja izvērtēt, kādas būs pieņemtā lēmuma sekas. Kad uznāca vētra, viņa māja nesabruka. Bet kā mēs varam iegūt un izpaust šo noderīgo īpašību — gudrību?

Vērtīga atziņa ir lasāma Mihas grāmatas 6. nodaļas 9. pantā: ”Ir gudrība bīties Tavu [Dieva] vārdu”. Bijība pret Jehovas vārdu ir cieši saistīta ar  cieņu pret viņu. Jehovas vārdam ir dziļa nozīme, un tas ir saistīts gan ar Jehovas noteiktajām normām, gan ar daudz ko citu. Lai mēs varētu pret kādu izjust cieņu, mums vispirms ir jāzina, kādas ir viņa domas. Pēc tam mūsos rodas paļāvība uz šo cilvēku, un mēs sākam no viņa mācīties. Kad mēs pieņemam tikpat gudrus lēmumus, kādus pieņem šis cilvēks, arī mūsu dzīve uzlabojas. Līdzīgi ir, kad mēs savus lēmumus balstām uz Jehovas noteiktajām normām un domājam par to, kā mūsu lēmumi ietekmēs mūsu turpmākās attiecības ar Jehovu. Ja mēs tā darām, mēs apliecinām, ka iemantojam gudrību.

No Salamana Pamācību grāmatas, 18. nodaļas 1. panta, izriet, kas vēl ir vajadzīgs, lai iegūtu gudrību (”visu, kas der lieti”): ”Kas norobežojas no citiem un turas pats par sevi, tas meklē, kas tam sagādātu īpašu prieku, un uzstājas pret visu, kas der lieti.” Ja neesam uzmanīgi, mēs varam attālināties no Jehovas un no tiem, kas viņam kalpo. Mums ir jācenšas pavadīt laiku kopā ar cilvēkiem, kam ir bijība pret Dieva vārdu un kas ciena viņa noteiktās normas. Ja vien iespējams, mums ir jābūt klāt sapulcēs valstības zālē, kur varam būt kopā ar citiem kristiešiem. Mums ir jāļauj, lai sapulcēs dzirdētais ietekmētu mūsu prātu un sirdi.

Tāpat ir būtiski lūgšanās atklāti stāstīt Jehovam visu, kas mums ir uz sirds. Tas mums palīdzēs tuvoties viņam. (Sal. Pam. 3:5, 6.) Ja, lasot Bībeli un Jehovas organizācijas sagādāto literatūru, mēs  lasīto attiecinām uz sevi, mēs spējam iztēloties, kā mūsu lēmumi ietekmēs mūsu dzīvi tālākā nākotnē, un varam attiecīgi rīkoties. Mums ir arī jābūt gataviem uzklausīt padomus, ko dod pieredzējuši brāļi. (Sal. Pam. 19:20.) Sekodami visiem šiem ieteikumiem, mēs vairosim gudrību, nevis ”uzstāsimies pret visu, kas der lieti”.

Gudrība palīdz sargāt ģimenes garīgumu. Piemēram, Bībelē ir teikts, ka sievai ir dziļi jāciena vīrs. (Efes. 5:33.) Kā vīrs var iegūt sievas cieņu? Ja vīrs no sievas to bargi pieprasītu, ieguvums būtu īslaicīgs. Vīra klātbūtnē sieva varbūt parādīs viņam cieņu, lai viņu nesadusmotu. Bet vai viņa apliecinās cieņu pret vīru, kad vīra nebūs klāt? Visticamāk, nē. Tāpēc vīram ir jāpārdomā, kāda rīcība dos vairāk nekā tikai īslaicīgu labumu. Ja vīra rīcībā izpaudīsies gara augļi un ja viņš izturēsies pret sievu laipni un ar mīlestību, viņš iemantos sievas cieņu. Protams, sievai, kas ir kristiete, ir jāciena vīrs neatkarīgi no tā, vai viņš to ir pelnījis vai ne. (Gal. 5:22, 23.)

Bībelē teikts, ka vīram ir jāmīl sieva. (Efes. 5:28, 33.) Lai vīram būtu vieglāk sievu mīlēt, viņa varētu domāt, ka labāk ir slēpt no vīra nepatīkamu informāciju, ko viņam ir tiesības zināt. Bet vai to var nosaukt par gudru rīcību? Kas notiks, kad vēlāk vīrs uzzinās, ko sieva no viņa ir slēpusi? Vai viņa mīlestība pret sievu pieaugs? Maz ticams. Ja sieva nevis slēps no vīra nepatīkamu informāciju, bet piemērotā brīdī to mierīgi darīs zināmu, vīrs noteikti būs sievai pateicīgs par viņas atklātību. Viņš viņu mīlēs vēl vairāk.

Bērniem ir jāklausa saviem vecākiem, un vecākiem ir jāieaudzina bērnos Jehovas normas. (Efes. 6:1, 4.) Vai tas nozīmē, ka vecākiem ir jāsastāda garš saraksts ar noteikumiem, kas bērniem jāievēro? Nē, audzināt bērnus nav gluži tas pats, kas izvirzīt milzum daudz noteikumu un sodīt par to neievērošanu. Gudri vecāki palīdz bērnam saprast, kāpēc ir jāklausa.

Iztēlosimies situāciju, kad bērns runā pretī vecākiem. Ja vecāki atbildēs asi vai dusmās sodīs bērnu, būs panākts tikai tas, ka viņš zaudēs pašcieņu un noslēgsies sevī. Bērna sirdī var rasties rūgtums pret vecākiem, un viņš var pat atsvešināties no tiem.

Vecāki, kas tiecas pēc gudrības, pievērš bērnu audzināšanai nopietnu uzmanību un apsver, kā viņu izvēlētās audzināšanas metodes bērnus ietekmēs ilgākā laika posmā. Ja bērns ir bijis nepaklausīgs, tēvam un mātei nebūtu jārīkojas mirkļa emociju iespaidā. Vecākiem mierīgi un ar mīlestību jāizskaidro bērnam, ka Jehova vēlas, lai viņš godātu vecākus, jo tas viņam var nākt par labu mūžīgi. Vislabāk šādu sarunu būtu risināt tad, kad neviena cita nav klāt. Kad citreiz bērns būs izturējies ar cieņu pret vecākiem, viņam sagādās gandarījumu apziņa, ka ar to viņš ir godājis Jehovu. (Efes. 6:2, 3.) Ar laipnību īstenota audzināšana, cerams, iespaidos bērna sirdi. Viņš pamanīs vecāku neviltoto mīlestību, un viņa cieņa pret tiem augs. Vēlāk, kad bērnam būs vajadzīga palīdzība kādā nopietnā jautājumā, viņš nebaidīsies vērsties pie vecākiem.

Daži vecāki vairās disciplinēt bērnus, jo domā, ka tā viņi bērnus sāpinās. Bet kā šāda vecāku attieksme ietekmēs bērnu, kad viņš būs paaudzies? Vai viņš jutīs bijību pret Jehovu, un vai viņš atzīs, ka ir gudri ievērot viņa normas? Vai bērns vēlēsies uzticēt Jehovam savas domas un jūtas, vai arī viņš ierausies sevī un atteiksies no garīga atbalsta? (Sal. Pam. 13:1; 29:21.)

Kad prasmīgs tēlnieks ķeras pie skulptūras veidošanas, viņš jau ir skaidri iztēlojies, kāda tā izskatīsies. Viņš neatskalda lieko materiālu uz labu laimi. Gudri vecāki velta daudz laika, lai iepazītu Jehovas normas, un dzīvo saskaņā ar tām. Tā viņi apliecina bijību pret Dieva vārdu. Tā kā viņi cieši turas pie Jehovas un viņa organizācijas, viņi vairo gudrību un liek to lietā, lai stiprinātu ģimenes garīgumu.

Ik dienas mums ir jāpieņem lēmumi, un daudzi no tiem var ietekmēt mūsu nākotni. Nebūtu prātīgi, ja mēs lēmumus pieņemtu sasteigti un rīkotos mirkļa emociju iespaidā. Mums ir jāapsver, kādas būs mūsu lēmumu sekas tālākā nākotnē, jāmeklē Jehovas vadība un jāizmanto viņa gudrie padomi. Tad mēs būsim attīstījuši gudrību, kas mums palīdzēs iegūt mūžīgu dzīvi. (Sal. Pam. 3:21, 22.)