MOZUS bauslībā bija norādīts, kādos gadījumos varēja dot īpašus solījumus jeb zvērestus. Tomēr Jēzus laikabiedru dzīvē zvēresti bija kļuvuši par ikdienišķu parādību. Viņi mēdza ar tiem apstiprināt vai ikvienu savu izteikumu. Ar zvērestiem, kas tajā laikā daudziem vairs bija tikai tukša skaņa, viņi gribēja padarīt savus vārdus ticamākus. Taču Jēzus veselas divas reizes nosodīja šādu zvērēšanu. Viņš mācīja: ”Lai jūsu ”jā” nozīmē ”jā” un jūsu ”nē” — ”nē”.” (Mat. 5:33—37; 23:16—22.)

Saskaņā ar kādu Bībeles vārdnīcu, to, cik spēcīga bija ”ebreju vēlme apstiprināt visus iespējamos apgalvojumus ar zvērestu”, var redzēt Talmudā, kur sīki un detalizēti ir izklāstīts, kādi zvēresti ir saistoši un kādi ne (Theological Dictionary of the New Testament).

Šo bauslībā ietverto principu izkropļojumu nosodīja ne tikai Jēzus vien. Ebreju vēsturnieks Josefs Flāvijs par kādu ebreju sektu rakstīja: ”Viņi neatzīst zvērēšanu un uzskata, ka tā ir lielāks ļaunums nekā nepatiesa zvēresta došana. Viņi apgalvo, ka cilvēks, kam nevar ticēt, ja viņš nav piesaucis Dievu, jau ir saņēmis savu spriedumu.” Arī kādā ebreju apokrifā ir izteikta līdzīga doma: ”Liels zvērētājs būs noziedzības pilns.” (Sīraha gudrības grāmata 23:11.) Jēzus nosodīja vieglprātīgu attieksmi pret zvērēšanu. Ja mēs vienmēr sakām taisnību, mums nav jāzvēr, lai pārliecinātu citus par mūsu vārdu patiesumu.