Jēzus nekad nav pozējis gleznotājiem un skulptoriem. Tomēr gadsimtu gaitā neskaitāmi mākslinieki ir atainojuši Jēzu savos darbos.

Protams, šie mākslinieki nevarēja zināt, kā Jēzus īstenībā izskatījās. To, kā viņi Jēzu attēloja, bieži vien noteica attiecīgā laikmeta kultūra, reliģiskie uzskati un viņu patronu vēlmes. Taču viņu radītie mākslas darbi nenoliedzami spēja ietekmēt — un arī sagrozīt — cilvēku priekšstatu par Jēzu un viņa mācībām.

Dažu mākslinieku darbos Jēzus ir tēlots kā trauslas miesasbūves cilvēks ar gariem matiem un plānu bārdu, un viņa sejas izteiksme pauž dziļas skumjas. Ir arī gleznas, kurās Jēzus vairāk līdzinās pārdabiskai būtnei, viņam virs galvas ir nimbs, un viņš visai atturīgi izturas pret apkārtējiem. Vai šāds Jēzus atveidojums ir precīzs? Kā to ir iespējams noskaidrot? Bībelē ir atrodama informācija, kas ļauj gūt priekšstatu par to, kā Jēzus izskatījās, un izveidot pareizu viedokli par viņu.

Tie ir vārdi, ko Jēzus teica lūgšanā, acīmredzot tad, kad viņš kristījās. (Ebrejiem 10:5; Mateja 3:13—17.) Kāds bija viņa ķermenis? Kādus trīsdesmit gadus iepriekš eņģelis Gabriēls bija teicis Marijai: ”Tu kļūsi grūta un dzemdēsi dēlu,” — kā arī atklājis, ka tas būs ”Dieva Dēls”. (Lūkas 1:31, 35.) Tātad Jēzus bija pilnīgs cilvēks, kāds pēc radīšanas bija Ādams. (Lūkas 3:38; 1. Korintiešiem 15:45.) Pēc visa spriežot, Jēzus izskats bija nevainojams, un ārēji viņš droši vien līdzinājās savai mātei, ebrejietei Marijai.

Jēzum bija bārda, jo ebreju starpā, atšķirībā no romiešiem, tā bija pieņemts. Bārda piešķīra cilvēkam godājamu un cienījamu izskatu; ebreji nenēsāja garas un nekoptas bārdas. Jēzus noteikti kopa savu bārdu un rūpējās, lai viņa mati būtu kārtīgi apgriezti. Vienīgi nazīriešiem — tāds bija, piemēram, Samsons — nevajadzēja griezt matus. (4. Mozus 6:5; Soģu 13:5.)

Lielāko daļu no pirmajiem trīsdesmit sava mūža gadiem Jēzus bija namdaris, un viņa rīcībā, protams, nebija mūsdienu elektrisko darbarīku. (Marka 6:3.) No tā var secināt, ka Jēzus bija fiziski spēcīgs. Neilgi pēc savas kalpošanas sākuma viņš viens pats ”visus izdzina no tempļa kopā ar aitām un liellopiem, izkaisīja naudas mainītājiem naudu un apgāza viņu galdus”. (Jāņa 2:14—17.) Lai kaut ko tādu paveiktu, ir vajadzīgs pamatīgs fizisks spēks. Jēzus izmantoja ķermeni, ko Dievs viņam bija sagatavojis, lai pildītu Dieva uzticēto darbu. Viņš sacīja: ”Arī citās pilsētās man jāsludina labā vēsts par Dieva valstību, jo tāpēc es esmu sūtīts.” (Lūkas 4:43.) Kājām apceļot Palestīnu un sludināt šo vēsti — tas prasīja neparastu izturību.

Sirsnība, kas atspoguļojās Jēzus sejā, un viņa laipnā izturēšanās acīmredzot padarīja šo aicinājumu īpaši pievilcīgu tiem, kas bija ”nopūlējušies un smagu nastu mākti”. (Mateja 11:28—30.) Jēzus  sirsnība un laipnība ļāva ticēt viņa solījumam piešķirt jaunus spēkus tiem, kas bija gatavi no viņa mācīties. Pie Jēzus tiecās pat bērni — Bībelē ir teikts: ”Viņš apskāva bērnus.” (Marka 10:13—16.)

Kaut arī pirms savas nāves Jēzus cieta mokas, viņš nebija grūtsirdīgs cilvēks. Reiz viņš vairoja svētku noskaņu kāzu svinībās Kānā, pārvērzdams ūdeni vīnā. (Jāņa 2:1—11.) Viņš apmeklēja arī citus saviesīgus pasākumus, kuros izteica neaizmirstamas pamācības. (Mateja 9:9—13; Jāņa 12:1—8.)

Bet galvenais bija tas, ka sludinot Jēzus deva saviem klausītājiem cerību uz mūžīgu dzīvi. (Jāņa 11:25, 26; 17:3.) Kad septiņdesmit Jēzus mācekļi stāstīja, ko ir pieredzējuši sludināšanā, viņš ”kļuva līksms” un teica: ”Priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.” (Lūkas 10:20, 21.)

Reliģiskie vadītāji, kas dzīvoja Jēzus laikā, visādi pūlējās pievērst uzmanību sev un uzsvērt savu varu. (4. Mozus 15:38—40; Mateja 23:5—7.) Atšķirībā no viņiem, Jēzus mācīja savus apustuļus nebūt citu ”kungiem”. (Lūkas 22:25, 26.) Jēzus pat izteica brīdinājumu: ”Sargieties no rakstu mācītājiem, kam patīk staigāt apkārt garos tērpos, saņemt sveicienus tirgus laukumos.” (Marka 12:38.)

Turpretī Jēzus necentās būt pamanāms, un reizēm ļaudis viņu nemaz nepazina. (Jāņa 7:10, 11.) Arī savu vienpadsmit uzticīgo apustuļu starpā viņš ārēji ne ar ko neizcēlās. Nodevējam Jūdam vajadzēja ”vienoties par zīmi” — skūpstu —, lai pūlis saprastu, kurš ir Jēzus. (Marka 14:44, 45.)

Tātad, lai arī daudzas detaļas mums nav zināmas, ir skaidrs, ka Jēzus neizskatījās tā, kā viņu bieži attēlo. Taču svarīgāk par to, kā viņš izskatījās, ir tas, kāds ir mūsu viedoklis par viņu.

Nebija pagājusi pat diena, kopš Jēzus teica šos vārdus, kad viņš jau bija miris un apglabāts. (Jāņa 14:19.) Viņš atdeva savu dzīvību par ”izpirkumu daudzu labā”. (Mateja 20:28.) ”Trešajā dienā” Dievs viņu piecēla no nāves ”garā” un ”ļāva viņam parādīties” vairākiem mācekļiem. (1. Pētera 3:18; Apustuļu darbi 10:40.) Kā Jēzus izskatījās, kad parādījās saviem mācekļiem? Visticamāk, viņa izskats bija ievērojami mainījies, jo pat tuvākie līdzgaitnieki uzreiz viņu nepazina. Marija Magdalēna noturēja viņu par dārznieku, bet divi mācekļi, kas gāja pa ceļu uz Emmausu, jautāja, vai viņš Jeruzālemē nav ienācējs. (Lūkas 24:13—18; Jāņa 20:1, 14, 15.)

Kā Jēzus būtu jāiztēlojas mūsdienās? Vairāk nekā sešdesmit gadus pēc Jēzus nāves apustulis Jānis redzēja viņu parādībās. Jāņa skatienam nepavērās mirstošs tēls pie krusta. Jānis redzēja ”ķēniņu Ķēniņu un kungu Kungu” — Dieva valstības ķēniņu, kurš drīz sakaus Dieva ienaidniekus gan debesīs, gan uz zemes un sagādās cilvēcei mūžīgas svētības. (Atklāsmes 19:16; 21:3, 4.)