”Mēs ar sievu gandrīz vienā laikā zaudējām darbu,” stāsta Sets *. ”Divus gadus mēs iztikām, strādājot gadījuma darbus un saņemot materiālu palīdzību no tuviniekiem. Mana sieva Prisila kļuva aizvien nomāktāka, savukārt es sāku justies nevērtīgs.

Kā mēs ar to tikām galā? Prisila pastāvīgi sev atgādināja Jēzus vārdus, kas lasāmi Mateja evaņģēlija 6. nodaļas 34. pantā. Jēzus teica, lai mēs neraizējamies par rītdienu, jo katrai dienai ir savas grūtības. Un karstas lūgšanas viņai deva spēku nepadoties. Bet man mierinājumu sniedza 55. psalma 23. pants. Tāpat kā psalmu sacerētājs, es metu savu nastu uz Jehovu un izjutu, kā viņš man palīdz. Kaut arī tagad man ir darbs, mēs cenšamies dzīvot vienkārši, saskaņā ar Jēzus padomu, kas atrodams Mateja 6:20—22. Pats galvenais, mēs esam kļuvuši tuvāki Dievam un viens otram.”

”Kad mūsu ģimenes nelielais uzņēmums bankrotēja, es sāku baidīties no nākotnes,” atzīst Džonatans. ”Ekonomiskās krīzes dēļ mēs zaudējām visu, ko bijām sasnieguši 20 smaga darba gados. Mēs ar sievu sākām strīdēties par naudu. Mēs pat nevarējām izmantot kredītkarti, jo baidījāmies, ka maksājumi tiks noraidīti.

Bet Dieva Raksti un viņa svētais gars mums palīdzēja pieņemt gudrus lēmumus. Es iemācījos veikt dažādus darbus un atteikties no visiem nevajadzīgajiem izdevumiem. Tā kā mēs esam Jehovas liecinieki, mēs arī saņēmām atbalstu no ticības biedriem. Viņi vairoja mūsu pašcieņu un sniedza palīdzīgu roku, kad tas visvairāk bija vajadzīgs.”

”Kad vīrs mani pēkšņi pameta, es jutos sāpināta un dusmīga,” atceras Rakela. ”Mani pārņēma dziļa nomāktība. Bet es tuvojos Dievam, un viņš mani mierināja. Es katru dienu vērsos pie viņa lūgšanās, un tas man deva iekšēju mieru. Man bija sajūta, ka viņš dziedē manu salauzto sirdi.

Ar viņa Rakstu, Bībeles, palīdzību es spēju uzveikt dusmas un aizvainojumu. Es nopietni pārdomāju apustuļa Pāvila vārdus, kas lasāmi Vēstulē romiešiem 12:21: ”Lai ļaunums tevi neuzvar, bet uzvari ļaunu ar labu!”

Kāds labs draugs man palīdzēja saprast, ka ir jādzīvo tālāk. Viņš pievērsa manu uzmanību tam, kas teikts Salamana Mācītāja grāmatas 3. nodaļas 6. pantā, un laipni paskaidroja, ka pienāk laiks, kad ir jāsamierinās ar to, kas zaudēts. Kaut arī man nebija viegli uzklausīt šo padomu, tas bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs. Tagad man ir jauni mērķi dzīvē.”

”Kad izirst laulība, ir vajadzīgs atbalsts,” saka Elizabete. ”Man bija tuva draudzene, kas mani atbalstīja dienu no dienas. Viņa raudāja kopā ar mani, mierināja mani un gādāja, lai es justos mīlēta, nevis atstumta. Es esmu pārliecināta, ka Jehova ar viņas starpniecību dziedēja manas emocionālās rētas.”

Pirmajā rakstā pieminētajam Luisam ir nopietna sirdskaite, un viņš divreiz ir bijis tuvu nāvei. Tagad viņam 16 stundas dienā ir jālieto skābekļa aparāts. ”Es pastāvīgi lūdzu Jehovu,” viņš saka. ”Un, kad esmu lūdzis Dievu, es jūtu, ka viņa gars man sniedz spēku. Lūgšanas man dod drosmi dzīvot tālāk, jo es paļaujos uz Dievu un zinu, ka viņš par mani gādā.”

”Es vēlētos darīt tik daudz, bet es vienkārši nespēju,” stāsta Petra, kurai ir pāri 80 gadiem. ”Ir smagi apzināties, ka spēki iet mazumā. Es esmu ļoti vāja, un man pastāvīgi jālieto zāles. Es bieži pārdomāju, kā Jēzus savu Tēvu lūdza, lai viņš novērš kādu smagu situāciju, ja tas ir iespējams. Bet Jehova deva Jēzum spēku izturēt, un viņš stiprina arī mani. Lūgšanas ir mana ikdienas terapija. Kad  esmu runājusi ar Dievu, es jūtos daudz labāk.” (Mateja 26:39.)

Līdzīgi uzskata Huljans, kas jau gandrīz 30 gadus cieš no multiplās sklerozes. Viņš saka: ”Man bija jānomaina direktora krēsls pret ratiņkrēslu, taču mana dzīve tagad ir saturīgāka, jo es vairāk laika un pūļu veltu citiem cilvēkiem. Tas, ka es palīdzu citiem, atvieglo manas ciešanas, un Jehova vienmēr tur savu solījumu stiprināt mūs grūtos brīžos. Tāpat kā apustulis Pāvils, es varu teikt: ”Es visu spēju viņā, kas man dod spēku.”” (Filipiešiem 4:13.)

”Kad manu tēvu notrieca automašīna, es sākumā nespēju aptvert notikušo,” atceras Antonio. ”Tas likās tik netaisnīgi — viņš taču bija tikai nejaušs kājāmgājējs! Taču es tur neko nevarēju darīt. Tēvs piecas dienas nogulēja komā un tad nomira. Kamēr es biju kopā ar māti, es spēju noturēties neraudājis, taču, palicis viens, es vairs nespēju valdīt asaras. Es nebeidzu sev vaicāt: ”Kāpēc? Kāpēc?”

Tajās briesmīgajās dienās es pastāvīgi lūdzu Jehovu, lai viņš man palīdz valdīt pār emocijām un dod man mieru. Un pamazām es jutos mierīgāks. Es atcerējos Bībelē teikto, ka mūsu dzīvē daudz kas ”ir atkarīgs no laika un apstākļiem”. Tā kā Dievs nevar melot, es esmu pārliecināts, ka atkal redzēšu savu tēvu, kad viņš būs piecelts no nāves.” (Salamans Mācītājs 9:11; Jāņa 11:25; Titam 1:2.)

Pirmajā rakstā pieminētais Roberts domā līdzīgi. Viņš stāsta: ”Mēs ar sievu vērsāmies lūgšanās pie Jehovas un izjutām iekšēju mieru, par kādu runāts Vēstulē filipiešiem 4:6, 7. Tāpēc mēs spējām reportieriem pastāstīt par mūsu cerību uz augšāmcelšanu. Kaut gan aviokatastrofa izdzēsa mūsu dēla dzīvību, mums joprojām ir daudz gaišu atmiņu par laiku, kad bijām kopā. Mēs cenšamies koncentrēties uz tām.

Kad ticības biedri mums stāstīja, ka televīzijā ir redzējuši, ar kādu mieru mēs runājam par savu pārliecību, mēs viņiem atbildējām, ka tas neapšaubāmi bija iespējams, pateicoties daudzajām lūgšanām, kas tika teiktas par mums. Es no sirds ticu, ka ar mūsu draugu neskaitāmajiem mierinājuma vārdiem mūs atbalstīja Jehova.”

Kā liecina iepriekš minētie piemēri, Dievs sniedz cilvēkiem mierinājumu visdažādākajās grūtībās. Vai viņš var sniegt mierinājumu arī jums? Lai kādas grūtības jūs dzīvē pieredzētu, jums ir pieejams mierinājums, kas palīdzēs tās izturēt. * Meklējiet palīdzību pie Jehovas. Viņš ir ”visa mierinājuma Dievs”. (2. Korintiešiem 1:3.)