Kā var lasīt Bībelē, ”alvejas” tika izmantotas, lai iesmaržotu apģērbu un guļasvietu. (Psalms 45:9; Salamana Pamācības 7:17; Augstā Dziesma 4:14.) Šī aromātiskā viela visdrīzāk tika iegūta no akvilārijas. Tas ir koks, kam trūdot izdalās smaržīgi eļļaini sveķi. Akvilārijas koksni sagrūda pulverī, un pēc tam šo aromātisko vielu ar nosaukumu ”alveja” pārdeva.

Bībelē izraēliešu teltis ir salīdzinātas ar ”aloes kokiem, ko tas Kungs pats ir stādījis”. (4. Mozus 24:5, 6.) Iespējams, šāds salīdzinājums ir minēts tāpēc, ka akvilārijām ir kupli vainagi un tās var sasniegt 30 metru garumu. Kaut arī mūsdienās Izraēlā akvilārijas neaug, ”nav nekāda iemesla noliegt domu, ka šie un citi koki, kas tagad [šajā reģionā] nav sastopami, tika audzēti tolaik bagātajā un blīvi apdzīvotajā Jordānas ielejā”, teikts Bībeles vārdnīcā A Dictionary of the Bible.

Dieva bauslībā bija noteikts, ka visam, kas tika ziedots templī, ir jābūt vislabākās kvalitātes. Dievam nebija pieņemami upuri, kam bija kāda vaina. (2. Mozus 23:19; 3. Mozus 22:21—24.) Kā norādīja pirmā gadsimta ebreju filozofs Filons, tajā laikā priesteri rūpīgi pārbaudīja dzīvniekus ”no galvas līdz kājām”, lai pārliecinātos, ka tie visādā ziņā ir veseli, ”bez jebkādiem trūkumiem”.

Bībeles zinātnieks E. Senderss rakstīja, ka tempļa kalpotāji, iespējams, ”atļāva uzticamiem tirgotājiem pārdot tikai tādus upurēšanai paredzētus dzīvniekus un putnus, ko priesteri iepriekš bija pārbaudījuši. Šādā gadījumā pārdevējam bija jāiedod pircējam kaut kāds apliecinājums, ka upurējamais dzīvnieks ir nevainojams.”

2011. gadā arheologi tempļa apkārtnē atrada tieši šāda apliecinājuma piemēru — monētas izmēra māla zīmogu, kas tiek datēts ar laiku no 1. gadsimta pirms mūsu ēras līdz 70. gadam mūsu ērā. Uz tā ir lasāms uzraksts aramiešu valodā ”Tīrs Dievam”. Pastāv uzskats, ka tempļa kalpotāji pievienoja šādus apliecinājumus produktiem un dzīvniekiem, kas bija domāti upurēšanai.