AR KO parasti saistās vārds ”mēslaine”? Visdrīzāk ar atkritumiem un nejauku smaku. Diez vai kāds cerētu tādā vietā uziet kaut ko vērtīgu, kur nu vēl īstus dārgumus.

Bet apmēram pirms simts gadiem tieši mēslainē tika atrasts nenovērtējams dārgums. Tas nebija no zelta, un to nerotāja dārgakmeņi, tomēr šim atradumam bija milzīga vērtība. Kas tad tas bija? Un kāpēc to uzskata par tik nozīmīgu?

19. gadsimta beigās divi angļu zinātnieki no Oksfordas universitātes — Bernards Grenfels un Arturs Hants — devās uz Ēģipti. Veicot izrakumus senos atkritumu pauguros netālu no Nīlas ielejas, viņi atrada ļoti daudz papirusa fragmentu. 1920. gadā, kad abi zinātnieki vēl joprojām sastādīja savas kolekcijas katalogu, B. Grenfels iegādājās vēl dažus Ēģiptē atrastus papirusa fragmentus. Tos viņš nopirka Džona Railendsa bibliotēkai, kas atrodas Anglijas pilsētā Mančestrā. Diemžēl sava mūža laikā abi zinātnieki nepaspēja pabeigt katalogu.

Viņu iesākto darbu pabeidza Kolins Robertss, kas arī strādāja Oksfordas universitātē. Šķirojot fragmentus, viņš pamanīja kādu aptuveni 9 reiz 6 centimetrus lielu papirusa gabaliņu. Viņam par lielu pārsteigumu, grieķiski rakstītais teksts likās pazīstams! Fragmenta vienā pusē bija vārdi no Jāņa evaņģēlija 18. nodaļas, 31. līdz 33. panta, bet otrā pusē — daļa no 37. un 38. panta. K. Robertss aptvēra, ka viņš tur rokās nenovērtējamu dārgumu.

Zinātnieks saprata, ka papirusa fragments ir ļoti sens. Bet kāds precīzi ir tā vecums? Lai to noskaidrotu, viņš veica paleogrāfisku * analīzi. K. Robertss salīdzināja šī fragmenta burtus ar burtiem citos senos rokrakstos, kas bija datēti. Tā viņam izdevās noteikt aptuvenu papirusa vecumu. Bet, lai būtu pilnīgi pārliecināts, zinātnieks šo fragmentu nofotografēja un aizsūtīja attēlus trim papirologiem ar lūgumu noteikt fragmenta vecumu. Ko šie speciālisti secināja?

Rūpīgi izpētījuši burtu stilu un burtu līnijas, visi trīs speciālisti bija vienisprātis: minētais fragments ir uzrakstīts mūsu ēras 2. gadsimta pirmajā pusē, tātad tikai dažus gadu desmitus pēc apustuļa Jāņa nāves. Taču paleogrāfija nav absolūti nekļūdīga rokrakstu datēšanā, un kāds cits zinātnieks uzskata, ka minētais rokraksts varētu būt tapis arī vēlāk 2. gadsimtā. Bet jebkurā gadījumā šis papirusa gabaliņš bija un joprojām ir senākais Bībeles Grieķu rakstu fragments, kāds jebkad atrasts.

Kāpēc šis Jāņa evaņģēlija fragments, kas tiek saukts par Railendsa papirusu, interesē cilvēkus, kuri ciena Bībeli? Tam ir vismaz divi iemesli. Pirmkārt, šī fragmenta formāts ļauj spriest, cik augstu agrīnie kristieši vērtēja Svētos Rakstus.

Mūsu ēras 2. gadsimtā rakstīti teksti tika glabāti gan tīstokļu, gan kodeksu formā. Tīstokļus izgatavoja no papirusa vai pergamenta loksnēm — tās salīmēja vai sadiedza kopā, izveidojot vienu garu jo garu lapu. To varēja sarullēt un atkal atritināt,  kad vien bija vajadzīgs. Tīstokļus lielākoties aprakstīja tikai no vienas puses.

Taču K. Robertsa rokās nonākušais fragments bija aprakstīts no abām pusēm. Tas vedināja domāt, ka šis bija kodeksa, nevis tīstokļa fragments. Kodeksi tika izgatavoti no pergamenta vai papirusa lapām, kuras sašuva kopā un salocīja, iegūstot kaut ko līdzīgu grāmatai.

Kādas salīdzinājumā ar tīstokļiem bija kodeksu priekšrocības? Atcerēsimies, ka agrīnie kristieši bija sludinātāji. (Mateja 24:14; 28:19, 20.) Viņi izplatīja Bībeles vēsti visur, kur satika cilvēkus, — mājās, tirgus laukumos un uz ielas. (Apustuļu darbi 5:42; 17:17; 20:20.) Svētie Raksti kodeksa formā bija kompaktāki nekā tīstokļi, tāpēc tos bija daudz ērtāk lietot.

Turklāt Svētos Rakstus vieglāk bija pārrakstīt no kodeksa nekā no tīstokļa, tāpēc gan draudzes, gan atsevišķi draudzes locekļi varēja izgatavot norakstus savām vajadzībām. Evaņģēliji tika pārrakstīti atkal un atkal, un tas, bez šaubām, veicināja strauju kristietības izplatīšanos.

Otrs iemesls, kāpēc Railendsa papiruss tiek uzskatīts par tik nozīmīgu, ir tas, ka šis papiruss liecina, cik precīzi tika pārrakstīts Bībeles oriģinālteksts. Lai gan tajā ir lasāmi tikai daži Jāņa evaņģēlija panti, šis fragments gandrīz pilnībā sakrīt ar to, ko var lasīt Bībelē tagad. Tātad Railendsa papiruss pierāda, ka Bībeles teksts nav sagrozīts, kaut arī laika gaitā tas ir pārrakstīts neskaitāmas reizes.

Protams, Railendsa papiruss ar tajā lasāmo Jāņa evaņģēlija fragmentu ir tikai viens no tūkstošiem fragmentu un rokrakstu, kas apliecina, ka Bībeles teksts ir saglabājies bez būtiskām izmaiņām. Verners Kellers savā grāmatā Und die Bibel hat doch recht (Un Bībelei tomēr ir taisnība) secināja: ”Šie senie rokraksti ir vispārliecinošākā atbilde, kas kliedē jebkādas šaubas par Bībelē lasāmā teksta uzticamību.”

Tiesa, kristiešu pārliecība, ka ”visi Raksti ir Dieva iedvesmoti”, nebalstās uz arheoloģiskiem atradumiem. (2. Timotejam 3:16.) Tomēr ir iepriecinoši zināt, ka nenovērtējami dārgumi no pagātnes apstiprina vārdus, kas jau sen ir bijuši rakstīti Bībelē: ”Jehovas teiktais vārds paliek mūžīgi.” (1. Pētera 1:25.)