1. Tesalonikiešiem 2:1—20
2 Jūs, brāļi, bez šaubām, zināt, ka neieradāmies pie jums velti.+
2 Kā jau jums ir zināms, pēc ciešanām un pazemojumiem, ko pieredzējām Filipos,+ mūsu Dievs mums deva drosmi stāstīt jums Dieva labo vēsti,+ kaut arī mēs sastapāmies ar lielu pretestību.
3 Tas, uz ko mēs jūs mudinām, nebalstās uz maldiem, un mēs jūs nemudinām ar netīriem nolūkiem vai ar viltu.
4 Tā kā Dievs mūs ir atzinis par piemērotiem, lai uzticētu mums labo vēsti, mēs ar jums runājam, izpatikdami nevis cilvēkiem, bet Dievam, kas pārbauda mūsu sirdis.+
5 Jūs taču zināt, ka mēs nekad nemēģinājām jums pieglaimoties un mums nebija slepenu nolūku iedzīvoties+ — Dievs tam ir liecinieks!
6 Mēs arī neesam tiekušies saņemt godu no cilvēkiem, ne no jums, ne no citiem, kaut gan, būdami Kristus apustuļi, mēs būtu varējuši jūs apgrūtināt ar lieliem izdevumiem.+
7 Nē — mēs bijām pret jums maigi kā māte, kas zīda un lolo savus bērnus.
8 Jūs mums kļuvāt tik mīļi+ un mēs jums tā pieķērāmies, ka bijām gatavi ne vien dalīties ar jums Dieva labajā vēstī, bet arī atdot par jums savu dzīvību*.+
9 Brāļi, jūs noteikti atceraties mūsu smago darbu un pūles — kā mēs dienu un nakti strādājām, lai, sludinot jums Dieva labo vēsti, nevienu no jums neapgrūtinātu ar lieliem izdevumiem.+
10 Jūs paši redzējāt — un arī Dievs tam ir liecinieks —, cik uzticīgi, taisnīgi un nevainojami mēs izturējāmies pret jums, ticīgajiem.
11 Jūs labi zināt, ka mēs ikvienu no jums mudinājām, mierinājām un pārliecinājām+ kā tēvs+ savus bērnus,
12 lai jūs dzīvotu Dieva cienīgi,+ kurš jūs aicina savā valstībā+ un spožumā.+
13 Mēs nemitīgi pateicamies Dievam,+ ka tad, kad jūs dzirdējāt no mums Dieva vārdus, jūs tos uzņēmāt nevis kā cilvēku vārdus, bet kā vārdus no Dieva, kas tie patiesībā arī ir, un tie darbojas jūsos, kas ticat.
14 Jūs, brāļi, pieredzējāt to pašu, ko Dieva draudzes Jūdejā, kuras ir vienotībā ar Kristu Jēzu, — jūs cietāt no saviem tautiešiem,+ tāpat kā brāļi Jūdejā cieš no jūdiem,
15 kas pat nogalināja Kungu Jēzu+ un praviešus un vajāja mūs.+ Viņi nav patīkami Dievam un rīkojas pretēji visu cilvēku interesēm,
16 traucēdami mums sludināt cittautiešiem vēsti, kas tiem var palīdzēt izglābties.+ Tā viņi piepilda savu grēku mēru. Bet Dieva dusmas beidzot ir nākušas pār tiem.+
17 Bet, kad mēs no jums, brāļi, īsu brīdi bijām šķirti (lai gan sirdī bijām ar jums), mēs tik ļoti pēc jums ilgojāmies, ka darījām visu iespējamo, lai satiktu jūs personiski.
18 Mēs tiešām gribējām jūs apciemot, un es, Pāvils, ne tikai vienu, bet veselas divas reizes centos to izdarīt, taču Sātans stājās mums ceļā.
19 Kas ir mūsu cerība, prieks un vainags, ar ko mēs leposimies mūsu Kunga Jēzus priekšā viņa klātbūtnes laikā? Vai gan tie neesat jūs?+
20 Patiešām, jūs esat mūsu gods un prieks!
Zemsvītras piezīmes
^ Vai ”atdot jums paši sevi”.
