Augstā dziesma 2:1—17
2 Es — vienkārša pļavas puķe*,ielejas lilija.”+
2 ”Kā lilija starp ērkšķiem —tāda ir mana mīļā starp citām meitenēm.”
3 ”Kā ābele starp meža kokiem —tāds ir mans mīļotais starp citiem jaunekļiem.
Kā es alkstu sēdēt viņa pavēnī,un viņa augļi ir tik saldi manā mutē!
4 Viņš mani ieveda dzīru* namā,augstu pacēla pār mani savas mīlestības karogu.
5 Spēciniet mani ar rozīnēm,+atspirdziniet ar āboliem,jo es sirgstu ar mīlestību.
6 Viņa kreisā roka ir zem manas galvas,ar labo roku viņš mani skauj.+
7 Zvēriet man, Jeruzālemes meitas,pie gazelēm+ un pie stirnām laukos,ka nemodināsiet, nedegsiet manī mīlestību, kamēr tā nemodīsies pati!+
8 Klau, tas ir mans mīļotais!
Tur jau viņš nāk,steidzas pār kalniem, traucas pār pakalniem.
9 Mans mīļotais ir kā gazele, gluži kā jauns briedis.+
Lūk, kur viņš stāv — aiz mūsu sienas,viņš lūkojas logos,veras caur režģiem.
10 Mans mīļotais sauc mani, viņš saka:”Celies jel, mīļā,mana skaistule, nāc man līdzi!
11 Redzi, ziema ir pagājusiun lietavas beigušās.
12 Zeme tērpusies ziedu rotā,+un klāt laiks apgriezt vīnogulājus.+
Mūsu pusē jau dzirdama ūbeles balss.+
13 Vīģes kokā briest agrīnās vīģes,+un ziedošie vīnogulāji smaržo.
Celies jel, mīļā, un nāc,mana skaistule, nāc man līdzi!
14 Mana dūja, kas tveras klintīs,+kas slēpjas klinšu kraujās,ļauj man tevi skatīt, ļauj dzirdēt tavu balsi,+jo tava balss skan jauki un tu esi skaista!””+
15 ”Ķeriet lapsas,mazās lapsiņas, kas posta vīnadārzus,jo mūsu vīnadārzi jau zied.”
16 ”Mans mīļotais pieder man, un es piederu viņam,+tam, kurš gana+ starp lilijām.+
17 Pirms uzvēdī dienas elpa un ēnas zūd,steidz atgriezties, mīļotais,kā gazele,+ kā jauns briedis+ pār kalniem, kas mūs šķir*.
Zemsvītras piezīmes
^ Vai ”līdzenuma krokuss”.
^ Burt. ”vīna”.
^ Vai ”pār Betera kalniem”. Vai, iesp., ”pār plaisu šķeltajiem kalniem”.
