Vai Bībele ir saskaņā ar zinātni?

Ne vienmēr reliģija ir uzskatījusi zinātni par savu sabiedroto. Iepriekšējos gadsimtos daži teologi pretojās zinātniskiem atklājumiem, ja redzēja, ka šie atklājumi liek apšaubīt to, kā viņi interpretē Bībeli. Bet vai zinātne patiešām ir Bībeles ienaidniece?

JA BĪBELES sarakstītāji būtu pārņēmuši sava laika izplatītākos zinātniskos uzskatus, iznākums būtu grāmata, kas pilna acīm redzamām zinātniskām neprecizitātēm. Taču Bībeles rakstītāji nepopularizēja nezinātniskus priekšstatus. Gluži otrādi, vairāki viņu apgalvojumi ir ne tikai zinātniski precīzi, bet arī tiešā pretrunā tolaik pieņemtajiem uzskatiem.

Kāda ir Zemes forma?

Šis jautājums cilvēkus ir nodarbinājis gadu tūkstošiem. Senatnē parasti tika uzskatīts, ka Zeme ir plakana. Babilonieši, piemēram, domāja, ka Visums līdzinās kastei vai istabai un Zeme ir tās grīda. Vēdu perioda priesteri Indijā uzskatīja, ka Zeme ir plakana un tikai viena tās puse ir apdzīvota. Kāda primitīva Āzijas cilts iztēlojās Zemi milzīgas paplātes veidā.

Sestajā gadsimtā p.m.ē. grieķu filozofs Pitagors izteica citu pieņēmumu: tā kā Mēness un Saule ir lodveida ķermeņi, arī Zemei jābūt lodei. Aristotelis (ceturtais gadsimts p.m.ē.) vēlāk tam piekrita, paskaidrodams, ka Zemes sfēriskumu pierāda Mēness aptumsumi. Zemes ēna uz Mēness ir izliekta.

Tomēr viedoklis, ka Zeme ir plakana (un tikai tās augšpuse ir apdzīvota), netika atmests pavisam. Daži nespēja pieņemt secinājumu, kas izrietēja no atzinuma, ka Zeme ir apaļa: priekšstatu par antipodiem *. Laktantijs, kristietisma apoloģēts, kas dzīvoja ceturtajā gadsimtā m.ē., izsmēja jau pašu šo domu. Viņš sprieda: ”Vai kāds ir tik nesaprātīgs, lai ticētu, ka ir cilvēki, kas staigā kājām gaisā? ..ka labība un koki aug lejup? ka lietus un sniegs, un krusa krīt augšup?”²

Priekšstats par antipodiem sagādāja galvassāpes teologiem. Saskaņā ar noteiktām teorijām, antipodu iedzīvotāji — ja tādi tiešām bija — nekādi nevarēja būt saistīti ar zināmajiem cilvēkiem, jo traucēja pārāk plašā jūra, ko neesot iespējams šķērsot kuģojot, vai arī necaurejama tropu josla, kāda atrodoties ap ekvatoru. Bet kā tādā gadījumā antipodu iedzīvotāji bija cēlušies? Neatrazdami atbildi, vairāki teologi deva priekšroku viedoklim, ka Zemes otrā pusē nevarot dzīvot cilvēki vai pat, kā apgalvoja Laktantijs, Zemei vispār nevarot būt lodes forma!

 Priekšstatam par lodveida Zemi tomēr bija lielāka piekrišana, un beigu beigās tas tika plaši pieņemts. Bet tikai tad, kad 20. gadsimtā sākās kosmiskais laikmets, cilvēkiem radās iespēja aizlidot pietiekami tālu kosmosā, lai tiešos novērojumos pārliecinātos, ka Zemei ir lodes forma. *

Kas par šo jautājumu ir teikts Bībelē? Astotajā gadsimtā p.m.ē. — laikā, kad Zemi bija pieņemts uzskatīt par plakanu, ilgus gadsimtus pirms tam, kad grieķu filozofi izveidoja teorijas par Zemes varbūtējo lodes formu, un tūkstošiem gadu pirms tam, kad cilvēki ieraudzīja lodveida Zemi no kosmosa, — ebreju pravietis Jesaja pavisam vienkārši paziņoja: ”Viņš [Dievs] ir tas, kas sēž augstībā pāri par zemi [”virs Zemes apļa”, NW].” (Jesajas 40:22.) Ebreju valodas vārdu hūg, kas šeit pārtulkots ar vārdu ”aplis”, var tulkot arī ”lode”.³ Citos Bībeles tulkojumos ir runāts par ”Zemes lodi” (Douay Version) un ”apaļu Zemi” (Moffatt). *

Bībeles rakstītāju Jesaju neiespaidoja izplatītie mīti par Zemi. Viņš uzrakstīja vārdus, ko neapdraudēja jauni zinātniski atklājumi.

Uz kā balstās Zeme?

Senatnē cilvēkiem nebija viegli atbildēt arī uz citiem jautājumiem par kosmosa uzbūvi. Uz kā balstās Zeme? Kas notur gaisā Sauli, Mēnesi un zvaigznes? Neviens vēl nepazina vispasaules gravitācijas likumu, ko vēlāk formulēja Izaks Ņūtons un kas tika publicēts 1687. gadā. Cilvēki nespēja iedomāties, ka debess ķermeņi būtībā karājas tukšumā bez jebkāda atbalsta. Tāpēc bieži tika piedāvāti skaidrojumi, ka Zemi un citus debess ķermeņus gaisā notur materiāli objekti vai substances.

Piemēram, saskaņā ar kādu senu teoriju, ko, iespējams, bija izdomājuši ļaudis, kuri dzīvoja uz salas, Zemei visapkārt ir ūdens un Zeme peld šajos ūdeņos. Indieši domāja, ka Zemei ir vairāki balsti, kas atrodas cits uz cita. Viņu izpratnē Zeme balstījās uz četriem ziloņiem, ziloņi stāvēja uz milzīga bruņurupuča, bruņurupucis — uz gigantiskas čūskas un čūska saritinājusies peldēja pasaules ūdeņos. Grieķu filozofs Empedokls, kas dzīvoja piektajā gadsimtā p.m.ē., uzskatīja, ka Zeme balstās uz virpuļa un ka šis virpulis izraisa debess ķermeņu kustību.

Ļoti liela ietekme bija Aristoteļa uzskatiem. Viņš piekrita viedoklim, ka Zemei ir lodes forma, taču noliedza, ka tā varētu karāties tukšumā. Savā traktātā Par debesīm, atspēkodams priekšstatu, ka Zeme balstās uz ūdens, Aristotelis rakstīja: ”Atrasties gaisā nav ūdens dabā, gluži tāpat kā tas nav zemes dabā: ir vajadzīgs kaut kāds pamats.”⁴ Bet kas tad ir Zemes pamats? Aristotelis mācīja, ka Saule, Mēness un zvaigznes ir piestiprinātas pie cietu, caurspīdīgu sfēru virsmām. Šīs sfēras ietilpst cita citā, un Zeme, būdama nekustīga, ir pašā centrā. Sfērām griežoties citai citas iekšpusē, tajās esošie objekti — Saule, Mēness un planētas — pārvietojas debesīs.

Aristoteļa skaidrojums šķita loģisks. Kā gan debess ķermeņi varētu turēties gaisā, ja tie nebūtu pie kaut kā cieši piestiprināti? Apmēram 2000 gadus Aristoteļa viedoklis tika uzskatīts par faktu. Kā teikts izdevumā The New Encyclopædia Britannica, 16. un 17. gadsimtā viņa mācības ”sasniedza reliģiskas dogmas statusu” baznīcas acīs.⁵

Pēc teleskopa izgudrošanas astronomi sāka apšaubīt Aristoteļa teoriju. Tomēr izdibināt patiesību nekādi neizdevās, līdz kamēr sers Izaks Ņūtons izskaidroja, ka planētas atrodas tukšumā un orbītās tās notur neredzams spēks — gravitācija. Tas izklausījās neticami, un dažiem Ņūtona kolēģiem bija  grūti pieņemt domu, ka izplatījums varētu būt tukšums, kurā nav gandrīz nekādas matērijas. *⁶

Bet kas par šo jautājumu ir rakstīts Bībelē? Gandrīz pirms 3500 gadiem Bībelē ārkārtīgi skaidri tika pateikts, ka Zeme nav piekārta ”ne pie kā”. (Ījaba 26:7.) Šeit lietotais vārds (belī-mā), kas tulkojams ar vārdu ”nekas”, oriģināla ebreju valodā burtiski nozīmē ’bez jebkā’.⁷ Bībeles tulkojumā Contemporary English Version ir lietots vārds ”tukšumā”.

Planēta, kas karājas ”tukšumā”, — šāda aina nepavisam nesakrita ar to, kā vairākums cilvēku tolaik iztēlojās Zemi. Un tomēr Bībeles sarakstītājs, tālu apsteidzot savu laiku, izteica zinātniski precīzu apgalvojumu.

Bībele un medicīna. Vai starp tām ir pretrunas?

Modernā medicīna ir ievērojami paplašinājusi mūsu zināšanas par slimību izplatīšanos un profilaksi. Medicīnas sasniegumi 19. gadsimtā ļāva ieviest antiseptiku — tīrības uzturēšanas pasākumus infekcijas slimību ierobežošanai. Gūtie panākumi bija iespaidīgi. Būtiski saruka infekcijas slimību un pāragras nāves gadījumu skaits.

Taču senatnē ārsti pilnībā neizprata, kā slimības izplatās, un neapzinājās sanitārijas nozīmi slimību profilaksē. Nav brīnums, ka daudzi viņu medicīniskie paņēmieni, vērtējot pēc mūsdienu mērauklas, liktos barbariski.

Viens no vecākajiem pieejamajiem medicīniskajiem tekstiem ir Ebersa papiruss — ēģiptiešu medicīnisko zināšanu sakopojums, kas sastādīts ap 1550. gadu p.m.ē. Tajā aprakstīti apmēram 700 ārstēšanas paņēmieni dažādām kaitēm — ”no krokodila kodiena līdz kājas pirksta naga sāpēm”.⁸ Izdevumā The International Standard Bible Encyclopaedia ir teikts: ”Šo ārstu zināšanas par medicīnu bija caurcaurēm empīriskas, daudzējādā ziņā maģiskas un pilnīgi nezinātniskas.”⁹ Lielākā daļa ārstēšanas paņēmienu bija vienkārši neefektīvi, bet daži bija ārkārtīgi bīstami. Kādā no priekšrakstiem bija ieteikts brūces ārstēšanai izmantot maisījumu, kas pagatavots no cilvēka ekskrementiem un citām vielām.¹⁰

Šis ēģiptiešu ārstniecības paņēmienu apraksts ir tapis aptuveni tajā pašā laikā, kad tika uzrakstītas Bībeles pirmās grāmatas, kas satur arī Mozus bauslību. Mozus, kas piedzima 1593. gadā p.m.ē., uzauga Ēģiptē. (2. Mozus 2:1—10.) Tā kā Mozus piederēja pie faraona saimes, viņu ”mācīja visās ēģiptiešu gudrībās”. (Apustuļu darbi 7:22.) Viņš bija pazīstams ar Ēģiptes ”dziedniekiem”. (1. Mozus 50:1—3.) Vai šo dziednieku neefektīvās un bīstamās ārstēšanas metodes ietekmēja Mozus rakstus?

Nē. Gluži otrādi, Mozus bauslībā ietvertās sanitārās normas tālu apsteidza savu laiku. Piemēram, likumā par karaspēka nometnēm bija noteikts, ka izkārnījumi jāaprok ārpus nometnes. (5. Mozus 23:14.) Tas bija ļoti progresīvs profilaktisks pasākums. Tas ļāva izvairīties no ūdens piesārņošanas un pasargāja no mušu pārnēsātās dizentērijas, kā arī  no citām ar caureju saistītām slimībām, ar kurām zemēs, kur ir neapmierinoši sanitārie apstākļi, mūsdienās joprojām katru gadu mirst miljoniem cilvēku.

Mozus bauslībā bija iekļautas arī citas sanitārās normas, kas pasargāja izraēliešus no masveida saslimšanas ar infekcijas slimībām. Cilvēks, kurš bija saslimis ar lipīgu slimību vai par kuru bija aizdomas, ka viņš varētu būt saslimis, tika pakļauts karantīnai. (3. Mozus 13:1—5.) Apģērba gabali vai trauki, kas bija nonākuši saskarē ar dzīvnieku, kurš bija nobeidzies (iespējams, slimības dēļ), bija vai nu jāizmazgā pirms atkārtotas lietošanas, vai jāiznīcina. (3. Mozus 11:27, 28, 32, 33.) Ikviens, kas bija pieskāries līķim, tika uzskatīts par nešķīstu, un šādam cilvēkam bija jāveic attīrīšanās procedūra, kas ietvēra drēbju skalošanu un mazgāšanos. Septiņas dienas, kamēr viņš bija nešķīsts, viņš nedrīkstēja pieskarties citiem cilvēkiem. (4. Mozus 19:1—13.)

Visas šīs sanitārās normas liecina par gudrību, kādas tajā laikā nebija apkārtējo tautu ārstiem. Tūkstošiem gadu pirms tam, kad mediķiem kļuva zināmi slimību izplatības ceļi, Bībelē bija doti norādījumi ievērot saprātīgus profilaktiskus pasākumus, lai izsargātos no saslimšanas. Tāpēc nav jābrīnās par Mozus minēto faktu, ka viņa laikā izraēlieši parasti dzīvoja 70—80 gadus. * (Psalms 90:10.)

Varbūt jūs atzīstat iepriekšminētos Bībeles izteikumus par zinātniski precīziem. Taču Bībelē ir arī citi izteikumi, kas nav zinātniski pierādāmi. Vai tāpēc būtu jāsecina, ka Bībele ir pretrunā ar zinātni?

Pieņemt to, kas nav pierādāms

Ja kāds izteikums nav pierādāms, tas vien vēl nenozīmē, ka šis izteikums ir nepatiess. Zinātniski pierādījumi ir atkarīgi no cilvēku spējas iegūt pietiekami daudz pārliecinošu datu un pareizi tos interpretēt. Bet ir fakti, kas nav pierādāmi, jo par tiem nekādi pierādījumi nav saglabājušies, pierādījumi ir neskaidri vai nav vēl atklāti, vai arī zinātnieku iespējas un kompetence nav pietiekamas, lai nonāktu pie neapstrīdama slēdziena. Vai tā nevarētu būt arī ar noteiktiem Bībelē lasāmiem apgalvojumiem, ko nevar neatkarīgi pierādīt ar mums zināmo faktu palīdzību?

Piemēram, Bībelē ir runāts par neredzamu pasauli, kurā dzīvo garīgas būtnes, un šo informāciju nav iespējams pierādīt — vai atspēkot — zinātniski. To pašu var teikt par Bībelē minētajiem brīnumainajiem notikumiem. Nav pietiekami daudz skaidru ģeoloģisku liecību par Noas dienu plūdiem, lai pārliecinātu visus cilvēkus. (1. Mozus 7. nodaļa.) Vai mums būtu jāsecina, ka plūdu nav bijis? Laiks un pārmaiņas var izdzēst vēsturisko notikumu pēdas. Vai nebūtu iespējams, ka tūkstošiem gadu ilgas ģeoloģiskās aktivitātes dēļ ir zudusi liela daļa pierādījumu, kas liecināja par plūdiem?

Protams, Bībelē ir apgalvojumi, kas nav pierādāmi vai atspēkojami ar mums zināmo faktu palīdzību. Bet vai par to būtu jābrīnās? Bībele nav zinātnes mācību grāmata. Taču tā ir patiesa grāmata. Mēs jau apskatījām pārliecinošus pierādījumus, ka tās sarakstītāji bija krietni un godīgi cilvēki. Un, kad viņi piemin ar zinātni saistītus jautājumus, viņu izteikumi ir precīzi un pilnīgi brīvi no senajām ”zinātniskajām” teorijām, kas ir izrādījušās tikai mīti. Tātad zinātne nav Bībeles ienaidniece. Ir pamatoti iemesli bez aizspriedumiem apsvērt to, kas teikts Bībelē.

[Zemsvītras piezīmes]

[Izceltais teksts 21. lpp.]

Ja kāds izteikums nav pierādāms, tas vien vēl nenozīmē, ka šis izteikums ir nepatiess

[Attēls 18. lpp.]

Tūkstošiem gadu pirms tam, kad cilvēki ieraudzīja lodveida Zemi no kosmosa, Bībelē bija runāts par ”Zemes apli”

[Attēli 20. lpp.]

Sers Izaks Ņūtons izskaidroja, ka planētas to orbītās notur gravitācija