1.—3. Kādus jautājumus par nāvi cilvēki mēdz uzdot, un kādas atbildes piedāvā dažādas reliģijas?

PAR šiem jautājumiem cilvēki ir domājuši gadu tūkstošiem. Tie ir svarīgi jautājumi. Tie skar ikvienu cilvēku, lai kas viņš būtu un lai kur dzīvotu.

² Iepriekšējā nodaļā bija runa par to, kā Jēzus Kristus izpirkuma upuris padara iespējamu mūžīgu dzīvi. Bija pieminēts arī Bībeles paredzējums, ka pienāks laiks, kad ”nāves vairs nebūs”. (Atklāsmes 21:4.) Taču pagaidām visi cilvēki mirst. ”Dzīvie.. zina, ka viņiem ir jāmirst,” atzina gudrais ķēniņš Salamans. (Salamans Mācītājs 9:5.) Protams, ikviens cenšas nodzīvot pēc iespējas ilgāk, tomēr daudzi domā, kas notiek pēc nāves.

³ Ja nomirst kāds no mūsu tuviniekiem, mēs sērojam. Varbūt mēs sev uzdodam dažādus jautājumus: ”Kas ar viņu ir noticis? Vai viņam jācieš? Vai viņš mūs sargā? Vai mēs viņam varam palīdzēt? Vai mēs kādreiz viņu vēl satiksim?” Pasaules reliģijas uz šiem jautājumiem atbild ļoti dažādi. Dažas no tām māca, ka visi labie cilvēki nonāk debesīs, bet sliktie — ugunīgā mocību vietā. Citas reliģijas māca, ka pēc nāves cilvēki nokļūst garu pasaulē pie senču gariem. Pastāv  arī mācības par to, ka mirušie tiek tiesāti pazemes valstībā un pēc tam pārdzimst citā ķermenī.

4. Kāds priekšstats ir kopīgs daudzām reliģijām?

⁴ Visām šīm reliģiskajām mācībām ir kāda kopīga iezīme — priekšstats, ka pēc ķermeņa nāves kāda daļa no cilvēka turpina dzīvot. Gandrīz visas reliģijas gan agrākos laikos, gan mūsdienās ir mācījušas un māca, ka mēs kaut kādā veidā dzīvojam mūžīgi, saglabādami spēju redzēt, dzirdēt un domāt. Bet kā gan tas būtu iespējams? Visas maņas un domas ir saistītas ar smadzeņu darbību, bet, cilvēkam nomirstot, smadzenes iet bojā. Viņa atmiņas, emocijas un maņas nespēj kādā noslēpumainā veidā pastāvēt pašas par sevi. Pēc smadzeņu darbības izbeigšanās tās izzūd.

5., 6. Kas Bībelē mācīts par mirušo stāvokli?

⁵ Tas, kas notiek, kad cilvēks nomirst, nav nekāds noslēpums Jehovam, kurš ir radījis smadzenes. Viņš zina patiesību, un savos Rakstos, Bībelē, viņš dara zināmu, kādā stāvoklī atrodas mirušie. Bībeles skaidrā mācība ir šāda: kad cilvēks nomirst, viņa vairs nav. Nāve ir pretstats dzīvībai. Mirušie neko neredz, nedzird un nedomā. Pēc cilvēka nāves nekas no viņa neturpina dzīvot. Mums nav nemirstīgas dvēseles vai gara. *

⁶ Pieminējis dzīvos, kuri zina, ka viņiem jāmirst, Salamans tālāk rakstīja: ”Nomirušie turpretī vispār nezina vairāk nekā.” Pēc tam viņš paskaidroja šo pamatpatiesību sīkāk un norādīja, ka mirušie vairs nevar ne mīlēt, ne nīst un pazemē ”nav ne darba, ne vairs kādu pārdomu, ne atziņas, nedz gudrības”. (Salamans Mācītājs  9:5, 6, 10.) Līdzīga doma ir izteikta 146. psalma 4. pantā, kur sacīts, ka pēc nāves cilvēku ”nodomi aiziet bojā”. Mēs esam mirstīgi un neturpinām dzīvot pēc ķermeņa nāves. Mūsu dzīve ir kā sveces liesma. Kad liesma izdziest, tā nekur nedodas. Tās vienkārši vairs nav.

7. Kā Jēzus paskaidroja, ar ko varētu salīdzināt nāvi?

⁷ Par mirušo stāvokli runāja Jēzus Kristus. Kad bija nomiris Lācars, ko Jēzus labi pazina, Jēzus sacīja saviem mācekļiem: ”Mūsu draugs Lācars ir aizmidzis.” Mācekļi saprata Jēzus vārdus tā, ka Lācars ir iemidzis un atlabst no slimības, taču viņi kļūdījās. Jēzus paskaidroja: ”Lācars nomiris.” (Jāņa 11:11—14.) Kā redzams, Jēzus salīdzināja nāvi ar miegu. Lācars nebija nonācis ne debesīs, ne versmainā ellē. Viņš nebija nokļuvis pie eņģeļiem vai pie senču gariem. Lācars nebija arī pārdzimis par citu cilvēku. Viņš bija aizmidzis nāvē, it kā gulētu dziļā miegā, neredzēdams nekādus sapņus. Arī citos Bībeles pantos nāve ir salīdzināta ar miegu. Piemēram, par to, kā māceklis Stefans tika nomētāts ar akmeņiem, Bībelē teikts, ka viņš ”aizmiga”. (Apustuļu darbi 7:60.) Savukārt Dāvids runāja par ”aizmigšanu nāvē”. (Psalms 13:4.)

8. Kas liecina, ka Dieva nodoms nebija tāds, lai cilvēki mirtu?

⁸ Vai Dieva sākotnējais nodoms bija tāds, lai cilvēki mirtu? Tā noteikti nebija, jo Jehova radīja cilvēkus, lai tie dzīvotu uz zemes mūžīgi. Kā šajā grāmatā jau bija stāstīts, Dievs ļāva pirmajiem cilvēkiem dzīvot brīnišķīgā  paradīzē. Viņš tos apveltīja ar nevainojamu veselību. Jehova viņiem vēlēja tikai labu. Vai kāds mīlošs tēvs vai māte grib, lai viņu bērniem būtu jācieš vecuma dēļ un jāmirst? Protams, nē. Jehova mīlēja savus bērnus un vēlējās, lai viņi būtu laimīgi un mūžīgi dzīvotu uz zemes. Bībelē ir rakstīts: ”Mūžību Viņš [Jehova] ir licis cilvēku sirdīs.” (Salamans Mācītājs 3:11.) Dievs mūs ir radījis tā, ka mēs vēlamies dzīvot mūžīgi. Viņš ir arī parūpējies, lai šī vēlēšanās būtu piepildāma.

9. Kādu ierobežojumu Jehova noteica Ādamam, un kāpēc viņa pavēlei nebija grūti paklausīt?

⁹ Bet kāpēc cilvēki tomēr mirst? Lai to saprastu, mums jāpadomā par notikumiem, kas risinājās, kad uz zemes dzīvoja tikai viens vīrietis un viena sieviete. Bībelē stāstīts: ”Dievs tas Kungs lika izaugt no zemes visādiem kokiem, kuŗus bija jauki uzskatīt un no kuŗiem bija patīkami ēst.” (1. Mozus 2:9.) Viņš noteica arī kādu ierobežojumu. Jehova sacīja Ādamam: ”No visiem dārza kokiem tu vari pēc patikas ēst, bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” (1. Mozus 2:16, 17.) Paklausīt šai pavēlei nebija grūti — bija daudz citu koku, no kuriem Ādams un Ieva drīkstēja ēst. Bet nu viņiem pavērās īpaša iespēja paust savu pateicību Tam, kurš viņiem bija devis itin visu, arī pilnīgu cilvēku dzīvību. Būdami paklausīgi, viņi parādītu cieņu pret sava debesu Tēva varu un apliecinātu, ka vēlas pakļauties viņa mīlestības pilnajai vadībai.

10., 11. a) Kā pirmie cilvēki nepaklausīja Dievam? b) Kāpēc Ādama un Ievas nepaklausība bija nopietns pārkāpums?

¹⁰ Diemžēl abi pirmie cilvēki nolēma nepaklausīt Jehovam. Runādams ar čūskas starpniecību, Sātans vaicāja Ievai: ”Vai Dievs tas Kungs tiešām jums būtu aizliedzis ēst no visiem dārza kokiem?” Ieva atbildēja: ”Mums ir atļauts ēst no visiem dārza koku augļiem, bet par tā koka augļiem, kas ir dārza vidū, Dievs teicis: no tiem jums nebūs ēst nedz tos aiztikt, citādi jūs mirsit.” (1. Mozus 3:1—3.)

¹¹ ”Jūs nemirsit vis,” atteica Sātans, ”bet Dievs zina, ka tanī dienā, kad jūs no tiem ēdīsit, jūsu acis atvērsies un jūs būsit kā Dievs, zinādami, kas labs un kas ļauns.”  (1. Mozus 3:4, 5.) Sātans gribēja, lai Ieva noticētu, ka aizliegto augļu ēšana viņai nāks par labu. Viņš lika saprast, ka Ieva pati var izlemt, kas ir labs un kas ļauns, un var darīt visu pēc sava prāta. Turklāt Sātans apgalvoja, ka Jehova nav teicis patiesību par to, kādas būs augļu ēšanas sekas. Ieva noticēja Sātanam. Viņa noplūca augli un to apēda. Pēc tam viņa deva augli arī savam vīram, un tas arī ēda. Abi pirmie cilvēki tā nerīkojās aiz nezināšanas. Viņi apzinājās, ka dara tieši to, ko Dievs viņiem bija teicis nedarīt. Ēzdami no koka augļiem, viņi tīšuprāt pārkāpa vienkāršu un saprātīgu norādījumu. Tā bija klaja necieņa pret debesu Tēvu un viņa varu. Šādai necieņai pret mīlošo Radītāju nebija attaisnojuma.

12. Kas palīdz iztēloties, kā jutās Jehova, kad Ādams un Ieva nostājās pret viņu?

 ¹² Kā jūs justos, ja jūsu dēls vai meita, ko jūs būtu audzinājis un par ko būtu rūpējies, jums vairs neklausītu un ar savu rīcību parādītu, ka jūs neciena un nemīl? Tas būtu ļoti sāpīgi. Domājot par šādu situāciju, ir vieglāk iztēloties, kā jutās Jehova, kad Ādams un Ieva nostājās pret viņu.

13. Kam, pēc Jehovas vārdiem, bija jānotiek ar Ādamu pēc nāves, un ko šie vārdi nozīmēja?

¹³ Jehovam nebija nekāda pamata mūžīgi uzturēt nepaklausīgo Ādama un Ievas dzīvību. Viņi nomira, kā jau Jehova bija teicis. Ādama un Ievas vairs nebija, un viņi nenonāca garu pasaulē. To var redzēt no vārdiem, ko Jehova teica Ādamam, saukdams to pie atbildības par nepaklausību. Dievs sacīja: ”Tu atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: tu esi puteklis, un pie pīšļiem tev būs atkal atgriezties.” (1. Mozus 3:19.) Dievs bija izveidojis Ādamu no zemes pīšļiem. (1. Mozus 2:7.) Pirms tam Ādama nebija. Tātad, kad Jehova teica, ka Ādams atgriezīsies pie pīšļiem, viņš norādīja uz to, ka Ādams beigs pastāvēt. Ādamam bija jākļūst tikpat nedzīvam kā zemes putekļi, no kuriem viņš bija veidots.

14. Kāpēc cilvēki mirst?

¹⁴ Ādams un Ieva varēja būt dzīvi vēl tagad, bet viņi nomira, jo nolēma nepaklausīt Dievam un līdz ar to sagrēkoja. Iemesls, kāpēc cilvēki mirst, ir tāds, ka grēks un nāve no Ādama pārgāja uz visiem viņa pēcnācējiem. (Romiešiem 5:12.) Grēks ir kā briesmīga iedzimta slimība, no kuras neviens nevar izvairīties. Tā sekas ir ļoti bēdīgas — nāve. Nāve ir ienaidnieks, nevis draugs. (1. Korintiešiem 15:26.) Bet mēs varam būt pateicīgi, ka Jehova ir sagādājis izpirkumu, lai atbrīvotu mūs no šī ļaunā ienaidnieka.

15. Kāpēc ir mierinoši zināt patiesību par nāvi?

¹⁵ Ir mierinoši zināt, kas Bībelē teikts par mirušo stāvokli. Kā redzējām, mirušajiem nekas nesāp. No viņiem nav jābaidās, jo viņi nevar mums nodarīt nekā ļauna. Viņiem nav vajadzīga mūsu palīdzība, un viņi nevar palīdzēt mums. Mēs nevaram runāt ar viņiem, un viņi nevar sarunāties ar mums. Daudzi reliģiskie vadītāji nepatiesi apgalvo, ka viņi varot palīdzēt mirušajiem, un cilvēki, kas tam tic, maksā viņiem naudu. Ja zinām patiesību, tad tiem, kas stāsta šādus melus, neizdosies mūs piemānīt.

16. Kurš ir ietekmējis daudzu reliģiju mācības, un kā viņš to dara?

¹⁶ Vai lielākā daļa reliģiju par mirušajiem māca to pašu, kas teikts Bībelē? Tā nenotiek, jo šo reliģiju mācības ir ietekmējis Sātans. Ar viltus reliģijas palīdzību viņš cenšas panākt, lai cilvēki ticētu, ka pēc fiziskā ķermeņa nāves viņi turpina dzīvot garu pasaulē. Ar šiem un vēl citiem meliem Sātans mēģina novērst cilvēkus no Dieva Jehovas. Kāpēc tā var teikt?

17. Kāpēc mācība par mūžīgām mocībām ceļ neslavu Jehovam?

¹⁷ Kā jau tika minēts, ir reliģijas, kas māca, ka sliktie cilvēki pēc nāves nonāk ugunīgā mocību vietā, kur viņiem būs jāmokās mūžīgi. Šāda mācība ceļ neslavu Dievam. Jehova ir mīlestības Dievs un nekad neliktu cilvēkiem tik ļoti ciest. (1. Jāņa 4:8.) Ko jūs domātu par cilvēku, kas sodītu bērnu par nepaklausību, turēdams tā rokas ugunī? Vai jūs viņu cienītu? Vai jūs vispār gribētu ar viņu runāt? Jādomā, negribētu vis. Droši vien jūs uzskatītu šo cilvēku par ārkārtīgi cietsirdīgu. Taču Sātans grib, lai mēs domātu, ka Jehova spīdzina cilvēkus ugunī mūžīgi — neskaitāmus miljardus gadu.

18. Uz kādiem reliģiskiem meliem ir balstīta mirušo pielūgsme?

 ¹⁸ Sātans arī izmanto vairākas reliģijas, lai mācītu, ka pēc nāves cilvēki kļūst par gariem, kas dzīvajiem jāciena un jāgodā. Saskaņā ar šo mācību, mirušo gari var kļūt par ietekmīgiem draugiem vai briesmīgiem ienaidniekiem. Daudzi cilvēki tic šiem meliem, viņi baidās no mirušajiem, godā un pielūdz tos. Turpretī Bībelē mācīts, ka mirušie it kā guļ un ka jāpielūdz ir vienīgi patiesais Dievs Jehova, kas mūs ir radījis un gādā par mums. (Atklāsmes 4:11.)

19. Kādu Bībeles mācību var labāk saprast, ja cilvēks zina patiesību par mirušajiem?

¹⁹ Ja cilvēks zina patiesību par mirušajiem, reliģiskie meli viņu nepievils. Tas palīdz saprast arī citas Bībeles mācības. Piemēram, sapratne par to, ka pēc nāves cilvēki nenokļūst garu pasaulē, ļauj pavisam citām acīm raudzīties uz solījumu par mūžīgu dzīvi paradīzē uz zemes.

20. Par kādu jautājumu stāstīts nākamajā nodaļā?

²⁰ Pirms ilgiem laikiem taisnīgais Ījabs uzdeva jautājumu: ”Kad cilvēks nomiris, vai viņš var atkal dzīvot?” (Ījaba 14:14.) Vai cilvēku, kas ir aizmidzis nāves miegā, var atdzīvināt? Ir ļoti mierinoši zināt, kas Bībelē teikts par šo jautājumu, un par to stāstīts nākamajā nodaļā.